pa, pa pa, here we stop. likums skan (vismaz pēdējoreiz, kad skaļi un ar izteiksmi lasīju sev priekšā, skanēja), ka zobu birstes, apenes u.c. personālās lietošanas priekšmetus katrs patura, tāpat parpalas, kuras viņam piederējušas pirmas laulības noslēgšanas. kopdzīves laikā iegādātās parpalas dala brālīgi, kristīgi vai māsīgi, karroče 50:50. vaiantus, ka viens strādā kā zirgs (vai kā ķēve), bet otrs saistās kā runcis juristi - muristi neaplūko. dāvanas, kuras dāvinātas ne kā pārim laikam laimīgajam apdāvinātajam. tas, ja nav noslēgts līgums, ka šķiršanās gadījumā vienam no laulātajiem viss, a otram tikai piepirstas apenes un otrs vēl 100 gadus maksā sāpju naudu 13 vidējo algu apmērā.
likums, protams nepilnīgs - gadās daudziem ar laulību kā Raiša krustmātei ar kolhōzu - paņēma kolhōzā ar lopiem cik kūtī saiet, bet pie mantas dalīšanas ierokoja cauru spaņģi un grābekli ar salauztu kātu.
arī piekrītu auces teiktajam, ka kapā līdzi nepaņemsi..:)), bet ne pilnīgi - var šo to paņemt, bet nafig vajag.
un no sevis piebilstu, ka cerams, kapā vēl ne-1 netaisās. a lidz tam var saimniecībā labi noderēt gan atkrivaška, gan kabatas lākturītis, gan taimeris, gan īkvalaizeris, gan adapteris (pa latviski perehodņiks) no 220 -> 110 V, gan vītņgriezus, gan cianakrilāta līme. pat zābaksmērs! un paretam arī pletīzeris.
0
0