Alegre, visgrūšāk pie mums/latviešiem, bāleliņiem ar ideju ģenerēšanu ražošanai un pārdošanai: atkal jau pelēkās vielas un starpausu telpas mazspējas... :) Spožs Tavs piemērs par tām vīnogām eksportam uz Franciju, -- laikam jau ar uzsvaru (arī) uz piem. salnētajām.

Doma jau Tev, ļoti iespējams, ir pareiza. Tikai milzīgi ilgi jālasa, jālasa un jāpārlasa, kamēr saproti- kas tur bija uzrakstīts.

Laikam esmu par dumju, jo lasot pēdējās lapas, tā arī nesapratu, uz ko tas viss velk.
Vienīgi <alegre> apgalvojums šķiet nepārbaudīts - VISĀ PASAULĒ lauksaimniecību dotē.Var jau būt, bet tad tāds aloģisms izveidojas, ka zemniekam samaksā kādu noteiktu summu, un pārējo viņš iegūst no pārdotā. Bet no kā ņem naudu ar ko dotē?
Laikam jau no PVN ko samaksā pircējs... tad kāpēc nevar vienkārši palielināt lauksaimniecības produkcijas cenas?
OK, mēģināšu noskaidrot Jaunzēlandes sistēmu aitkopības dotēšanā, tad varēšu diskutēt.

Bet par tēmu - darbs jau nekur nav, to ir jāmeklē, jārada. Un mērķis viens - lai tas patērētājam būtu vajadzīgs. Jautājums, kas ir PATĒRĒTĀJS ir atsevišķa diskusija, jo nevaru nosaukt nevienu konkrētu šodienas cilvēku, kas patērētu piem. NASA kosmiskās telpas izpētes grupas strādājošo radīto. Tas nenozīmē, ka tam nav patērētāja, bet konkretizēt nav iespējams. Citādi ir ar vairāk ikdienas darbiem. Ar izbrīnu skatos uz tiem jaunajiem cilvēkiem, kas gatavi mācīties kaut ko, kas viņu ļoti interesē, nemaz neizanalizējot, kam būs vajadzīgas iegūtās zināšanas. Kas būs patērētājs īsā vai vidējā laika posmā, iespējams arī visu mūžu.

Marin, pie manis vismaz darbs ar visām izklaidēm un pat iespēju dzīvot par ko nav jāmaksā..:))

labrīt! maigonis dzīvo iespēju zemē?

Maigon, es ta’;cu neko sliktu, -- Tu esi uzcēlis un iekārtojis savu pasauli... atšķirībā no tiem, kuri savas pasaules, kaut mazas vai jocīgas, vai dullas, i necenšas celt... :) Nav obligāti, lai tā patiktu visiem citiem.

Jā, jā... lielrūpniecība, lielsaimniecības... noķīmiķota zeme, kur nevienu kukaini atrast nevar... tā esot nākotne. Psihologīja jāņem talkā, lai visu to saražoto sviestu pārdotu. Es redzu kā izput mazās, feinās firmiņas, kuras dibinātas, jo meistars vēlējies. No sākotnējā samaržas un kvalitātes ne miņas. Pārpērk tie, kas atzīst - ātrāk, lētāk, sūdīgāk... plus apstrāde ar mārketinga trikiem. Es pērku pienu veikalā, bet, kā vien ir izdevība, tirgū... no tiem, kas pašrocīgi visu darījuši. Cita garša, pavisam cits smeķis. Un tas ne vien par pārtikas precēm, par jebkuru pašrocīgu darinājumu, kas nav lielražotājs.

Tik-tak... :) Tu neesi viena ar tādu attieksmi pret personificētiem izstrādājumiem, produktiem. Aizpērn Miķeļtirgū Domlaukumā par manis jau aizmirstiem nopelniem viens no Latgales keramiķiem 2-as māla zupesbļodiņas uzdāvināja. Nu ja tā... man dullums uz inviduāliem risinājumiem, simpātijas pret amatniekmeistariem, -- pie bļodiņām sadomāju koka smeļamkaroti piepirkt: zupes tā kā garšīgākas... :) Vienā tirgvietā babulē divas nīgras būtnes, vilgārtorgones, -- varbūt pat vienas no diezgan retajām ’tasreizes tirgū... Viena karote it kā patika, bet cenas uz maziem ļipukiem, lasāmā briile uzrei nepagrābjama: pajautāju, cik maksā... Paraupji atbildēja un saškrobējos: pliks tirgotājs ir paviršāks par to, kas pats savu darbu cenšas pārdot... Man paveicās, -- padsmit metrus tālāk bija vecītis no Jelgavas, karošu grebējs: lielisku karoti nopirku, -- meistars no ķirša bija grebis, šķiedrojuma lokus asprātīgi izmantojot karotes neatkārtojamībai par labu. Kārtējo reizi apstiprinājās mana nepatika pret pārdevējiem -- tiem, kas paši neražot: zinu, -- jā ir arī starp tiem labi, bet paši meistari man tomēr tujāki.

Es pat domāju, ka ja labam meistaram meistarīgs tirgotājs, vēl labāk. Sajūt to kā prece jāpārdod.

he he, atkal vīrieši labie un sievietes sliktās.. smiekli nerimst.

Haijama... Kur?
Es laikam par daudz tēmas saturā iebraucu, nianses nepamanīju.

Es, mariin, zinu šo meistaru - sarežģīts dzīvesgājums, taču koka virtuves piederumi ir acīm un rokām ļoti tīkami - no ābeles, ķirša - man tik tādi vien mājās - krāsaini lāsumaini un dabiski liektās formās... kā jau kociņš audzis, ar mīlestību darināti, ar mīlestību tautās laisti...

Tagad gandrīz būtu interesanti uzzināt kāda bija cenas atšķirība karotei, kas grebta no rūpnieciska izstrādājuma.

Haijama-x, vai Tava vienvirziena dēļ katru reizi, kad pieminēšu kādu labu veci, man būs te 53 bomži, dzērāji un cietumnieki jāuzskaita un jāatgādina cik miljardu visādu beibju 5 kontinetos? Garlaicīgi. Vērsies pie kādas līdzīgi domājošas taisnās tappas, vienalga, kurā dzimtē.

Tik-tak, īpaši juvelieriska tā cena nebija... Ls 1, 5? Ls 2? (Turklāt -- ļoti labā līmenī sagatavots, tehnoloģiski pareizi žāvēts koks.)

ak vai.. par vienvirzieniem..

Par tirgošanu... tas ir no vairākiem saskaitāmajiem atkarīgs... reizēm vienādi, reizēm otrādi... vienam ir jātirgo pašam, jo viņš tiešām to prot, viņam sanāk, cilvēkiem liekas simpātisks... bet citam gluži otrādi... labāk sameklēt jēdzīgu tirgotāju..
Un vēl, lai cik tas nebūtu paradoksāli .. bet tirgojot savus ābolus tirgū znots vienmēr pārdod vairāk kā meita.. un viņa ir gana glīta un smaidoša , bet arī znots smaida..

tātad, tirgū vairāk sievietes mīl iepirkties.
Ir, ir. Pārdevēji, kuri neatvairāmi.

Arī pārdošanā ir savi talanti un meistari. Un sieviešu tirgos tiešām parasti ir vairāk, -- izņemot Latgalītes tirgu, protams.

šī tēma patreiz nav aktuāla... parunāsim par to vai latvijā vispār vel būs darbs... kad latvija izies no krīzes "laukā", tā ap 2013 gadu