mariin, man NEKAS netraucē, ja nu vienīgi NEIZPRATNE, ko tas vīrietis īsti grib. Veiksmīgāki un piepildītāki ir tie varianti, kad ir atklātas sarunas, ko vīrietis no manis kā sievietes sagaida, kad atzīstas godīgi, kas viņam patīk, padalās savās vistrakākajās fantāzijās (un oi, oi, oi, kas tik tur kuram nedzīvo!) tad es izvēlos, vai man tās ir pieņemamas vai nav, tad arī zinu, kur savus zilos fantāziju zirgus patrenkāt. Un tici man, ir vērts iepazīt savu un vīrieša ķermeni, saprast, kā tas funkcionē, kādus feijerverķus ar tiem var dabūt gatavus!
Bet, ja man jāfunktierē, vai tik ar kaut ko nepāršaušu pār strīpu un vai vispār viņš mani grib, nu tad pie velna - ka nav kazai piena, tad nav.
Man patīk, ja abi iesaistās radošā procesā, apzinoties, kas pašam un otram patīk, visu laiku atrodot ko jaunu un esot gatviem, pieņemt arī kļūdas, neizdošanos, pieņemšanu, ka ne viss izdodas ar pirmo reizi, galu galā pasmieties pašiem par sevi ar.
Domāju, ka tā tas ir daudziem, tikai mutēm plāksteri priekšā un galvā putra (arī man reizēm
)...