Esmu ievērojusi, ka turīgi izglītoti cilvēki liek bērniem gan vasarā strādāt un nopelnīt naudu, ļauj būt patstāvīgākiem, kaut vai ejot uz skolu kājām, bet tādi, teiksim, lumpeņi izrādās vai varbūt nē, es nezinu, bet ceļas no rīta un ved bērnus ar mašīnu uz skolu, kas ir kāda pusotra koilometra attālumā. Ir tāda mātes ziedošanās, kas manī izraisa skepsi - sieviete nemācās, nestrādā, neiet sabiedrībā, tikai pa dāzru, māju, ģimeni, visu tikai bērniem... nu es nezinu vai ir vērts savu dzīvi novērtēt tik zemu, ka tā ir derīga tikai apkopējas funkcijai... varbūt nekas traks nenotiks, ja bērns būs mazliet izsalcis un mazliet nosals ejot uz skolu...
Un vispār pasaule ir pārapdzīvota. Vienā konferencē viena dabas speciāliste sacīja, ka viņai nav bērnu, jo ’viņa apzinās, ka tā atņemtu resursus un iespējas kādam citam. Tā kā atbildības var būt dažādas. Un vēl es simpatizēju zinātnes virzienam, kas uzksta, ka nekas īpaši daudz vairāk par ļoti sarežģītu gēnu, olbaltumvielu, visādu ķīmisku vielu un miljardiem citu drazu maisījumu mēs neesam. Tad nu lūk - grūti iedomāties, ka tajā brīdī, kad mūs pārņem lepnums, laime un sirds pielīst ar siltumu, skatoties uz to kā mūsu bērniņš rotaļājas dārzā, notiek vnk maza ķīmiska reakcija smadzenēs, ko nosaka gēni, kas PIEPRASA vairošanos - tie saka: esam sevi atražojuši, turpināmies, viss kārtībā. (A.Utināns. DNS, matrice un cilvēka uzvedība - saistoša lasāmviela).
0
0