Tieši tā - pusaizmigušā komas stāvoklī jau es varu vāvuļot par mazajiem Dieva dotajiem brīnumiņiem, varu, bet vai vajag. Var taču uz visu paraudzīties arī savādāk, tā, lai nepatīk, lai kaitina. Jā, tā es domāju, apkārt ir pilns ar 20-25 un vecākiem BĒRNIŅIEM, kuriem vecāki maksā par studijām, apģērbj, kabatas naudiņu iedod, apmazgā, deguntiņu noslauka. Tie ir infantili cilvēki. Parasti vīrieši... bet tas jau ir cits stāsts, ko psihoterapeiti jau nez cik reizes stāstījuši - nu par to, ka mums vīrieši ir pieauguši bērni, mātes vairāk rūpējas un apmīļo dēlus, kāpēc tas ir tā jau kopš kara, kad vīrieši aizgāa bojā un viss grūtums gūlās uz sieviešu pleciem. Tiešām, vērojot savu paaudzi 30-40+ apkārt, piemēru ir daudz. Man pat liekas, k pie mums ir kaut kaslīdzīgs kā Ķīna - ja piedzimst meita, tā ir nelaime - lai pati tiek galā, bet puisītis - uh un ah.
Protams, ne visās ģimenēs, bet tā ir tendence. Un visi šie indigo bērni un tie nelaimīgie, kas pakrauti ar kaudzēm mantu, saldumu, izpriecu - viņi taču neattīstās, neprot uzzīmēt un izgriezt no papīra, samīļot vienīgo plīša lāci, spēlēties ar akmentiņiem, priecāties par bumbu, viņi nezina kā čaukst grāmatas lapa, kad to pāršķir... Apmēram pirms gada es biju tālos Latgales laukos, kur, pajūgā, braucot no kapiem, satiku krievu sievu ar pamestu puisīti, ko viņa pieņēmusi. Tajā bērnā, kas ar veceni dzīvoja dziļā mežā, bija tāda iekšēja inteliģence, labestība un interese kādu nevienā izcilajā Rīgas indigo luteklītī es neesmu manījusi.
Un ko jūs te varat šausmināties par manu nostāju - nepatīk pārspīlētais bērnu kults - šausminaties varbūt labāk par to, kas tepat gan jau netālu notiek gadiem - ir n-tās degradējušās ģimenes, kur bērnus sit, izvaro, pazemo, tas notiek kaimiņu, soc. darbinieku priekšā, bet latvietis tik noplāta rokas - nojaušam, redzam, bet ko mēs varam izdarīt...
0
0