Ehh, kam man to domu,
Kas no sliedēm noskrēja!;)
Domu mutuļu vāliem,
Mani vairs neapklusināt!
Ko pagātnes elpā smacējošaā guvis,
Nākotnes elpā - vairs neatvilkt!
Kā pirāmīdas šķībās,
Viena otru uzlūkojot sķielējošā šķībumā,
Kam nozīme vairs, uzlūkojot to perfekti taisnās?
Nozīmē - tik pagātnes elpā vairs,
Kā taustoša maņticība -
Vazājoša, kas šausta!
Kad visam brūkot,
Ne šajos ceļos vairs lūgties,
Ne celt vair ko jaunu;
Viss skarbi brūkošs,
Kā divdomīgs atstāsts,
Kam nebija jābūt..
Ne rakstos, pat domās ietvertās,
Nedz jānotiek, ko spriedelējot lēmjot,
Ne diskutējot, elpu vēlreiz ievelkot,
Dzīvam gribas pa reizei kļūt..;
Ne savās domās,
Bet pareizībā esot, kur ļaunums prātu ņemot.
Tāds dīvains tēls -
Sevi piesaucot vēl spēj,
Sev melot un citus līdzi saukt..
Sauc, maldini, uzlūko..
Roku uz sirds liekot - piesauc!
Skarbi patiesi domās klibojot,
Griboši paudoši atdoties vēlmē,
Manuskriptos rakstoši,
Smeldzīgo liesmu - atdot vēl vējam,
Tam, pār ko varas vairs nav un nebūs,
Tik šalkas un nerimstošas alkas,
Kaiju izkliegtas skaņas,
Rīgas atvarā vēl būs skaļas... ;)
0
0