Diskusiju, dialogu, sarunu starp kaut cik izglītotiem cilvēkiem jēgai vajadzētu būt argumentu un ideju sacensībai, spēlei. Neticība šīm cilvēciskajām spējām tiek atgādināta arī šejienes diskusiju noteikumos, -- tādēļ tie te ikreiz jāapstiprina pirms ziņas, viedokļa, sūtījuma apstiprināšanas. Vairākas reizes dāmas, kurām ideju & uzskatu savaldības pietrūkst, savu viedokli aizstāv, pieminot -- laikam jau -- miesās un dūrēs, ieročos ietekmīgus paziņas, draugus, čomus, mīļākos. (Hm, vīri vēl nav manīti pieminam, vismaz te: arī svādi... ) Līdzīgas ainas piedzīvo bērnudārzu un sākumskolu pedagogi, -- viņu kontingentam gan izglītības nav. Kādēļ tāpat spēj rīkoties pieauguši, diplomēti cilvēki? Zems pašnovērtējums, lišķība pret "palīgiem", apelējot pie to "spējām"? Sarūgtinājums par neizdevušos dzīvi? Dusmas uz sevi pašu par ideju izsīkumu? Maz gadījumu, kad notiesāts ar reālu sodu kūdītājs/-ja nevis tas pamuļķītis nekritiskais, kas uzraujas uz šādu "palīgā" saucienu? Manipulācijas, izrādot savas garīgās spējas? Mātītes pielabināšanās fiziski stiprākajam vaislas tēviņam? Tēviņa maiņas cerības?
Karš esot diplomātijas turpinājums ar ieročiem? :)
Kādi, jūsuprāt, varētu būt tādas rīcības iemesli?