Gārs, Tu proti cept kotletes, bet mani šis process drusku biedē... jo reti daru un ne visai labi sanāk   

Kas kotlešu cepšanai ir jābūt īpaš rituāls?

Kā nu ne..pirms tam ir jāaprunājas ar kotlešu dievību, ieteicams laipnā, pīkstīgā balstiņā..Nu gluži kā Gārsa to dara..viņa jau atsrādājusi kā nostādīt balsi     

Ir jau gan. Arī virtuvē rosoties un lietas darot pozitīvs noskaņojums ietekmē iznākumu.

izskatās, ka portatīvais aizgājis pa skuju taku bet pozitivā ziņa priekš pašas un tautiešiem, te rakstīšu mazāk, jo tad man jāatrauc uz darbu (citu istabu) vai jāraksta no telepona vai planšetes..
visi šie varianti ir mazliet neērti..

Bet protams. Ja man nav pareizais noskaņojums, labāk nemaz nesāku. Ja pareizais, gatavoju tā, ka varētu restorānā par šefpavāru strādāt   Tikai restorānā diez vai izdotos to pareizo noskaņojumu visu laiku noturēt. Varu fantastiski gatavot mīļam cilvēkam. Problēma ar gatavošanu daudziem...

... kapēc gan necept katru dienu kotletes daudzumos... ja katru mēnesi  ieņēmumi palielinās par 10 .000eur)))))

Par katru uzcepto kotleti?

būsim reāli mveci!)))... tikai mēnesi par simtiem kotlešu

nu tak beidziet piesārņot tēmu ar tām kotletēm

Man, kad gadās būt neomā, sanāk daudz labāk pagatavot ēdienu, kā tad, kad esmu pavisam parastā ikdienas noskaņojumā. Ja gadās, ka garastāvoklis saceļas kosmosā (pozitīvi, protams), virtuvi vispār ignorēju, un pie velna! gatavošanu. Kafijas, tējas vai kakao krūze rokā, kāds auglis uzēdām, un pārējie lai barojas paši. Man ir TV skatāms un dīvāns guļams.

lia... es ar nemāku cept kotletes-vienkārši nebaidos un močkāju visu kopā, kas prātā sanāk... patiešām, tam nekāda rituāla īpašā nevajag...
ir kad sanāk, ir kad nesanāk...
vispār jau salīdzinājums tāds -ne visai...

dolčes-ķipa, joku-vispār nesapratu... bet nu neko... nav lemts...

Gārs, n u tad neko... neesam šodien uz viena viļņa ar jokiem., .bet galvenais nebēdā..tas nebija ļauni domāts..gribēju tik tevi par kotlešu guru uztaisīt

Kad esmu dusmīga vai neomā, gribu tāda būt... jeb precīzāk, gribu "izdusmoties" un viss. Ir stulbi nomākt savas dusmas ar kaut kādu pozitīvisma masku. Cita lieta, ja izrādās, ka nav pamata dusmām vai kāds pārpratums... tad ok, pasmejamies par to. Bet katra emocija ir jāizdzīvo, nevis jāliek virsū kaut kāds pozitīvisma "plāksteris". Man domāt...

..jā..ar pīkstošu balstiņu... man, pat, likās jocīgi, ka kaut kad tikušās esam... un, nez, kāpēc es tas joku objekts... nu, jā... ta neko...

rit, kā Džūlija pirms pirmizrādes..
un ta viņs ir cilvēkam, lai viņš būtu cilvēks japiedzīvo visas emocijas..
arī dusmas, skumjas u.t.t.t

Rit, Tev taisnība. Nevajag nomākt. Drīzāk ir jāsaprot, kāpēc Tu sadusmojies tad, kad nav pamata. Kas tieši izsauca Tavas dusmas, ja patiesībā nekas tāds nenotika, par ko būtu jādusmojas. Pozitīvā domāšana nav smaidīt tad, kad patiesībā dusmojies, pozitīvā domāšana ir nedusmoties, ja tam tiešām nav ļoti nopietns pamats, kad dusmas ir nepieciešams vismaz notēlot.

Tas bija tikai piemērs... kādreiz gadās, ka, nezinot visus apstākļus, rodas kādi secinājumi, kas sadusmo... Gadās taču reizēm. Nav runa par vienmēr...

Jā, rit, paldies par piemēru, tas ļāva man paskaidrot, kā es saprotu pozitīvo domāšanu!