Izlasot visu diskusiju piekrītu tam, Ka cilvēks var gan mainīties pats, gan mainīt savu dzīvi vien tad, ja skaidri Un bez rozā brillēm apzinās, kur atrodas Un to, Ka Tur atrasties negrib/nepatīk.
Un brīdī, kad nekas nepatīk ir čīkstēšana un bubināšana. Katram tas brīdis ilgst savādāk - citam dienas, citam gadus. Cits uzliek rozā brilles (virsēju pozitīvismu) Un turpina dzīvot, sevī neko nemainot, bet cits koncentrējas Uz savu slikto momentu Un žēlo sevi Un bubina.
Tas ir saistīts arī ar stadijām, kurām jātiek cauri pēc nelaimes- šoks, noliegums, sevis žēlošana, skumjas, samierināšanās, apzināšanās, risinājumu meklēšana un rīcība, lai izkārpītos no bedres.
Līdz ar to arī attieksme pret jebkuru tehniku atkarīga no tā, kurā no posmiem esi. Un varbūt esi ārpus tā visa, jo nekad nekas tevi slikts nav skāris.
0
0