Bailes, tāpat kā sāpes, ir daļa no organisma pašaizsardzības. Sāpes ir signalizācija par jau notikušo, bailes -- prevencija par to, kas varētu notikt. Bailes cenšas apdrošināt pret iespējami/varbūtēji bīstamo, un -- protams, reizēm pārspīlē.

Nē, man liekas, ka dyna, mēs viena otru nesapratām.
Es ceru, ka pēc nāves nekā nav nevis otrādi.
Man ir bail no turpinājukma nevis no nebūtības.

mani arī biedē turpinājums, ka tas varētu nebūt tas gaišais un labais...

... brūk... pēc fiziskā ķermeņa nāves, sabruks šī gaļas kaudzīte, kurā ir 80% ūdens.
Dvēsele paliks.
Un atstās ķermeni... lai dotos uz debesu valstību(to nenoliedz pat neviena reliģija, kā arī apstiprina reinkarnācijas mācība)!
Un vienīgā elle..tā gan laikam ir uz zemes... mums te dzīvojot.
Tur elles nebūs...
Jo... cik noprotu, atbildību par sliktajiem darbiem būs protams jāizpērk... tikai ne jau degot elles ugunīs, bet gan kādu noteiktu laiku pavadot izolētībā no draugiem(radniecīgās dvēseļu grupas).
Šis ir dvēselei liels sods... vienam ir grūti.
Tad seko mācību periods..kurā dvēsele tiek mācīta saprast un izanalizēt savas iepriekšejās dzīves kļūdas...
Pēc tam ir gan atpūta, gan gatavošanās jaunai dzīvei... jauna ķermeņa izvēle, jaunas dzīves scenārija izvēle..utt.

Šīz zinības izriet no Ņūtona pētnieciskā darba..
Tur milzum daudz informacijas, kura var gan šokēt, gan dot spēku un pilnīgi citu izpratni par to, kāpēc te esam... un kas būs tālāk.

Bet no nāves gan nav jābaidās.Nemaz.

Bruuka, es ljoti labi sapratu Tevis rakstiito, es tikai balanseeju savos komentaaros ieprieksh rakstiito par baileem kaa taadaam vispaar. Shis mans peedeejais koments nebija domaats kaa uzsverot personiski Tevi, bet vispaarinaati. Ja veelies, izlasi, ko ieprieksh apsveeru komentos.

leduszieds, es nesapratu, kāpēc nav jabaidās no nāves, pastāsti!
Man bērnībā atkārtojās viens sapnis un tagad izvērtējot, man liekas, ka tā var jusies cilvēks, kurš ir miris un apsolūti vientuļš, bezgalīgi tālu no visiem, no pasaules, starpā i rbieza tumsa, kurai nav ne sākuma, ne gala.
Un šausmīgakais ir tas, ka šajā tumsā un vientulībā IR APZIŅA.
Ja kaut mirkli ir jāuzturas šajā stavoklī, tad jau tas ir mokoši.
Nākamais mokošais brīdis ir redzēt savu dzīvi, izvērtēt un apzināties, ka nevari labot vairs savas kļūdas, tas arī varētu būt ļoti sapīgs moments.
Nākamais, ja tev nav dota nakamā dzīve veiksmīga, bet pilna smagu parbaudījumu, tad neesmu pārliecinata, ka gribas piedzimt.
Parasti jau cilveki priecajas, kad viņiem pasaka, ka viņi piedzims no jauna, bet viņi nez kāpēc domā, ka piedzims priekam, bet vai tā būs?

leduszieds, es nenoliedzu to, ko tu stasti, es iztaujāju, jo man ir nedaudz savadaka informācija un es nezinu, kam ir taisnība.
Ir tāda versija, ka kad esam karmu atsrādājuši ar daudzajām dzīvēm, grūtajiem pārbaudījumiem, tad esam izpelnījušies vairs nepiedzimt, tā ir tā balva.
Bet par cik esmu bijusi grēcīga, tad man būs atkal jāpiedzimst, lai atstrādatu savus grēkus.
Nu diez ko optimistiski neskan.:))))

... brūk, jāsaprot, ka dvēseles ir dažādu attīstības pakāpju(jo dvēselei lielāks reinkarnāciju skaits, jo tā pieredzējušāka un gudrāka)... jo gudrāka dvēsele, jo tā nākamajai dzīvei PATI izvēlēsies sarežģītāku dzīvi(lai pilnveidotos vēl tālāk, tiekot galā un risinot nākamajā dzīvē uzliktās problemas... pat traģedijas).
Pienāk laiks, kad dvēsele ir tik tālu attīstījusies(caur daudzām Zemes dzīvēm), ka viņa vairs kā parasts cilvēks uz Zemi nenāk(un to stāvokli vēlas saniegt visas dvēseles, tāds ir viņu mērķis-jo, TUR ir llabāk)
Nav problēmu, nav ļaunuma, nav ciešanu... ir garīga svētlaimīga..laimīga dzīve..Ir draugi... ir kopīgas atmiņas..dzīve TUR.

Esat tak dzirdējuši, ka arī bērni izvēlas vecākus(nevis otrādi0..nju, tad tur domāta tā dvēseles nākamās dzīves izvēle...
Ai..nu jālasa..es neprotu pietiekami izsmeļoši pastāstīt ..

Jā, tā varētu būt, ka jo augstāk attīstīta dvēsele, jo lielākus parbaudījumus sev izvēlas.
Jo stiprāks gars, jo smagaki uzdevumi.
Tātad mums priekšā ir arvien lielāki pārbaudījumi un <krustā sišana>.Nu kā var no tā nebaidīties, bet priecāties, ka tas viss priekšā?Līdz dieva valstībai pārāk garš un dzelkšņains ceļš.

es jau shobriid dziivoju dziives dziives--- gruuti..bet kapa pa vidu

nesaparatu, dzīvonost..., lūdzu paskaidro!

Baidies vai nebaidies, bet nomirsi tik un tā :)))

bruuka - taa ir, ka tik agri raksta-- nesaprotami sanaak.. biju domaajusi, ka es jau tagad dziivoju divas dziives vienlaiciigi, bet kaps nebija pa vidu

Tad seko mācību periods..kurā dvēsele tiek mācīta saprast un izanalizēt savas iepriekšejās dzīves kļūdas...

Spriežot pēc publikas, uz mācīšanos čakli nav bijuši Ne no citu, ne savējām kļūdām.

..junon, nenomirsi.
Tavs"es" nekur nepazudīs.
Dvēsele ir nemirstīga.
Un kad mirs šis ķermenis, Tu īpašu nožēlu par to neizjutīsi... vienīgi, ja būs kāds, kuru žēl te vēl atstāt, uztrauksies par to, ka viņš raud, un nezin, ka nešškiraties uz visiem laikiem, bet ka pēc kāda laika atkal satiksieties.

Pastāv uzskats(to pierāda cilvēku stāsti par dzīvi TUR), ka ir neliela dvēseļu grupiņa(kuras ir radītas vienlaicīgi), un kuras visu mūžību paliek kopā(bariņš ap 9-10), tās dvēseles pamatā pārdzimstot atkal ir kopā, tikai iespējams dažādās lomās(laulātais, bērns, draugs... māsa, brālis... attālāki draugi utt).

Un izvēloties jauno pārdzimšanu, jau TUR, tiek sadalītas lomas "jaunajai izrādei"..

Atmiņas par iepriekšējām dzīvēm tiek "nobloķētas" brīdī, kad atkal piedzimstam..(izskaidro ar to, ka ja tā nebūtu, mēs nespētu pilnvērtīgi dzīvot šo jauno dzīvi, pagātne traucētu).

Versij, arī mēs te esam dažadu vecumu dvēseles... to redz pēc tekstiem, brieduma, interesēm.
Un jā... ko nespējam izdarīt un iemācīties šaja dzīvē, to darīt nāksies vēl daudzās jo daudzās, kamēr būsim izauguši līdz dvēselu pavadoņa jeb skolotāja līmenim, tad vairs mums te nebūs jāmokās...
Zem hipnozes civēki(tūkstošiem) stāsta, ka EKSISTē arī citas planētas, uz kurām dažas dvēseles šad tad ir pārmiesojušās... tur cilvēku nav... bet daba līdzīga... un apkārt miers.

LZ, mans teksts bija domāts Brūkai :) Man nevajag skaidrot, man ir pašai savas domas par šo jautājumu, arī Ņūtona grāmatu esmu lasījusi. Un fiziski mēs nomirsim visi, nu tāds ir tas vārds mūsu leksikā, turklāt visās valodās :) Visas šīs teorijas ir tikai pieņēmumi un kā ir patiesībā, to mēs zināsim tikai tad, kad mums pašiem tas brīdis pienāks. Kā jau es rakstīju iepriekš man arī gribētos ticēt, ka ar fizisko nāvi viss nebeidzas, un es pat tam ticu.

Nu es jau par to pašu. Nāksies. Vēl ilgi.

... jā, Junon, tas protams ir tikai eksperimentā iesaistīto cilvēku stāstītais.
Bet tomēr to darbu veicis zinātnieks, neapšaubāmi profesionālis..
Un ne viņš vienīgais.
Par šo tēmu ir arī citi pētijumi..un raksta, ka tādu rodas aizvien vairāk.
Beidzot sākam pētīt arī šo jomu, ne tikai veltam miljardus, lai izgudrotu kādu jaunu iznīcināsanas ieroci vai jauna veida pampērus!


versij-jā, vēl ilgi mācīsimies.
Un... starp citu, man šī grāmata daudz lika padomāt... salikt savu ne īpaši pareizo dzīvi pa plauktiņiem... un, galvenais, varbūt tomēr turpināt dzīvot...
Tas nav maz.
Tāpēc iesaku visiem izlasīt.(kuri ir spējīgi, protams.Kā jau teicu, arī te ir dažādas dvēseles... ir, kas spēs izlasīt, un kaut ko vispār saprast no izlasītā, ..ir, kam vēl par agru.

..nesaprotu, kaapeec man buutu jaaiedziljinaas kaut kaada zinaatnieka peetiijumos-personiigajos peetiijumos... :))
manas dziives peetiijumi droshi vien atshkjirtos par 180 graadiem... un, vai vajag iedziljinaaties peecnaaves dziives izpeetee.?... nezinu..:((..jaaizdziivo dziive uz(virs) zemes... un, ... to arii vada kaut kaadi speeki, nesaprotami speeki-lai tik vada-labo baudiisim, ar slikto ciiniisimies... taada mana misija shajaa pasaulee... un dziivi pa plauktiem salikt netaisos, jo saplaanotais reti kad iistenojas... :((... pozitiivas domas zemapzinjaa, un uz priekshu... kameer naave muus shkjirs... :((.