nja slidena tēma,
es piedzīvoju klīnisko nāvi un pēc tās sāku skatīties uz dzīvi savādāk, vairāku iemeslu dēļ.
es pabiju otrā pusē,
rītdiena var ari nepienākt,
kādas pēdas pēc manis paliks...
no nāves man nav bail, tāpēc ka es zinu, kas ir tur otrā pusē un man tika dota otra iespēja, cerams es to nečakarēju šobrīd, un galā nebūs kauns.

LZ.
Ja sāksim runāt, tad mums saruna ievilksies mūžībā
Jap.
Jo vairāk es par to domāju, jo neskaidrāks viss paliek.
Enerģijas nezūdamības likumu neviens nav atcēlis.
Grūti to saprast, bet tā ir

jap eazīt.
Es ar tur pabiju.
Vispār kaunos par to runāt.
Cilvēki nesapratīs

Kaut kas jau tai visā tur ir.
Bet...


Tie, kuriem Dievs devis šādas spējas, šādus talantus un šādas dāvanas, tie parasti par to neklaigā, neafišējas un nepozicionējas. Savukārt tie, kuri pieskārušies tam visam ar pašiem pirkstu galiem, dažām pavirši lasītām publikācijām, kādu kaut kur saklausītu infu vai kuriem omītes māsīcas krustmeitas šķirtā vīra mātes tantei bijušas spējas... tie par šo tematu zina visu. Un runā. Un runā. Un spriež...

..saatan... a vai mums laika trūkst sarunām?
H... nu vismaz līdz 21.decembrim..

eziit... uzraksti, ko redzēji...
Un nebaidies no skeptiķiem, tie ir neizbēgami!
Ir bariem cilvēciņu, kam intereses un izziņas process nesniedzs tālāk par -ēst, gulēt, vairoties.

... Maikls Ņūtons, Ph. D., (Kalifornija) bijis konsultējošs psihologs, hipnoterapeits un skolotājs vairāk nekā četrdesmit gadu.
Viņš dibinājis Maikla Ņūtona Institūtu dzīves starp dzīvēm hipnoterapijai, ir Garīgās regresijas sabiedrības dibinātājs un māca hipnoterapiju.
Un šī ir pirmā grāmata no grāmatu triloģijas.

LZ.
Nu ne jau viņš viens par to tēmu ir rakstījis.
/būs jāmet slinkums pie malas, un jāizlasa ko vecis pauž/
Es tiešām neticēju visām šitām figņām, kamēr necietu auoavārijā.(visa dzīve aizlidoja ~5sek.)
Jap.
Bija tas gaišais tunelis.Un retais tam tic

Dziivnieks savu dziivi vada uz instinktu pamata, savu peedeejo stundu sajuut un zin jau laiku ieprieksh, ja protams taa stunda nepienaak peekshnja, kaa nelaimes gadiijums, ne ar vecuma vaajumu. Dziivnieks nenozjeelo, neappraato dziives posmaa sadariito vai nepadariito, tikai viena iemesla peec, vinja smadzenes tiek lietotas pashaizsardziibas, izdziivoshanas un peecnaaceeju radiishanai, kaa turpinaajums. Dziivnieks nogalina otru dziivnieku, ne savtiibas peec, bet gan savu instinktu vadiits... taapeec vinjam nav vajadziibas peec nozjeelas. Ar cilveeku ir savaadaak, patiesi domaajot, smags gadiijums ir cilveeks- vinja praats slaapee vinja patiesaas buutiibas instinktus.
Cilveeka praats breec peec nozjeelas, taadeelj arii vinja domaashana ir aiznjemta ar veelmi peec nemirstiibas.
Naave ir bailes no nezinaamaa... praats rada bailes.

Diez, par kādām spējām Versija runā?

Vai mēs tiešām varam teikt, ka zinam kas ir pēc, ja vispār ir?Man šķiet, ka šajā ziņā mēs visi esam debitanti Var jau teikt un domāt, ka zini vai kāds cits, bet zināsi tikai un Tu viens, tikai tajā vienā konkrētajā reizē.Nu gluži, tā pavisam piezemēti, kā ikdienā-viss kā pirmo reizi Un pat, ja reizi esi miris, tad otra reize vienalga būs citāda, jo līdz tai reizei daudzas lietas būs bijušas un miršana atkal cita, grozi kā gribi

Nepierkītu.Un vēlreiz nepiekrītu.
Nu ieskaties viereiz suņa acīs.
Es jau gadus piecus dzīvoju ar vienu pārliecību:
-Jo es vairāk iepazīstu cilvēkus, jo vairāk man sāk patikt suņi -
Sitiet mani nost, bet tā ir!

... reinkarnācijai ir divi novirzieni.
Viens no tiem pieņem, ka pārdzimstam arī kā dzīvnieki...

(tas par tām suņa acīm).

..saatan..izlasi gan.
Tas nu nebūs zemē nomests laiks.
Var ticēt... var arī uzmaukt maisu uz acīm, un paziņot, ka nekur nekā nav... bet vienalga, lai izdarītu secinājumus, vispirms par šo tēmu ir DAUDZ jāintersējas, jālasa... jādomā...
(un par vecmāmiņu murgiem gan te runa neiet... bet par zinātnieku darbiem).

LZ
Tik un tā smaga tēma.
Es jau reiz te teicu, ka ir jātic sev!
Nevajag nekādas baznīcas, sektas un tt
Visi mēs esam kosmosa putekļi.
Tā nu redz ir.Citi to cenšas noliegt.
Es neapvainošos ja kādreiz būšu zāle pļavā.Mani apēdīs govs, izdirsīs un tt
Un paz zemi es arī palikšu

Mans deeleens, vijam vareeja buut ne vairaak kaa gadinji 5-6 toreiz, aizkjeera man pamatiigu domu. Vienu vakaru divataa iekuuraam kamiinu un taa ar seedeejaam pljaapaadami uz to sprakstosho ugunii malcinju skatoties.
Edzus: "Mam, kad es nomirshu, vai savaa otraa dziivee es buushu kaads dziivnieks, ja jau taksh visaam dziivaam buutneem dziiviibas esot vienaadas- Dievinja dotas?"
Es: "Nezinu deelinj, var jau buut, ka taa ir. Cilveeki dazjaadi spriezj par peecnaavi, uzskatot, ka kaut kam tak esot jaabuut, dziiviiba nespeejot vienkaarshi izgaist nebuutiibaa."
Edzus: "Mam, tad es droshi vien buushu zirgs... nu tak paskaties uz mani... nu tik liela dveesele tak nespees ieiet kaadaa mazaa zirnekliitii vai mushaa!"

Tanii briidii man ienaaca praataa taada doma- jau mazs beerns buudams, cilveeks veelas, lai vinja dveesele buutu liela, svariiga un taada iipashi skaista. Zirgs tacju ir skaists un liels dziivnieks, ko nespeejam saliidzinaat ar zirnekli. Lai gan atceroties manas vecmaaminjas saciito: " Zirneklis ir Dieva radiiba, nepel un necel savu roku pret dziiviibu!"

Es pats neesmu vēl miris bijis, bet savā dzīvē esmu ar to ļoti daudz saskaries t.i, ļoti daudz redzējis, ka pat radās domas, ka tas ir mans lāsts un tāpēc esmu par to daudz domājis un meklējis atiecīgo literatūru... esmu pētijis gan no Bībeles variantiem, lasijis, Ēģiptes mirušo grāmatu, un arī, Tibetas mirušo grāmatu, kas skaitās mirušo ceļvedis... Man pašam ļoti patikan, Tibetas mirušā grāmata, un caur to skatoties uz bībeles varianut vai Ēgiptes variantu es būtiskas atšķirības nesaskatu... Tē daži raksta, ka ir bijuši otrā pusē un tāpēc savādāk tagad skatās uz dzīvi, bet es domāju, ka viņi nav aizgājuši līdz kritiskajam punktam... jo man liekas, ka pēc muūdienu eiropieša visliktākais moments varētu būt tas mirklis kad atgriežas apziņa un viņš itkā cenšoties atgristies ierastajā vietā... un mirušais tikai tad uzzinaun apzinās, ka ir miris un atpakāļ ceļa vairs nav... Droši vien daudziem no mums iir piedzīvota situācija, kad ir aizgājis kāds tuvs cilvēks kad pēkšņi ne no šā ne no tā ir pārņēmusi sajūta ka mirušais ir bijis atpakāļ mājās... tas apmēram notiek trešājā dienā... Lūk šis mirklis man liekas arī varētu būt tas mirklis, kad mirušājam atgriežās apziņa... un itkā no šī momenta arī tikai sākās aizkapa dzīve atbilstoši šīs zemes apziņas stavoklim...
Nākošais pie kā man liekas varētu domāt, ir BAILES. Pasakiet man kas ir BAILES un un es jums pateikšu kas ir NĀVE (aizkapa dz;ive)... Vai drīzāk jūs to paši pateiksiet...

Staburag, bailes ir praata radiitas, ar savaam baileem ir jaamaacaas sadziivot, taas ir jaaizprot un jaamaacaas taas valdiit, paarvareet. To ir speejiigs izdariit ne katrs cilveeks, pareizaak sakot, tas izdodas tikai retajam.

dyna ... jautājums bija kas ir - Bailes-? Jā tās ir prāta radītas, tad skaidrs ... sociāls produkts... bet nez kāpēc tam prātam tās vajadzēja radit...

Staburag, bailju definiiciju es nepratiishu saviem vaardiem uzrakstiit, to lieliski ir pratusi izteikt liela meeroga psihologjija, kuru it kaa negribeetos citeet... to vajag lasiit, apdomaat un izveerteet, atziimeejot savaa praataa sev svariigo.
Es varu raksturot bailes kaa emociju. Cilveeks ir emocionaala buutne, uz emocijaam balstaas vinja praats un diemzjeel arii nepraats, kas speejiigs radiit ljaunumu, ne tikai briivo fantaaziju.

Tibetas Mirušo grāmatā ir daudz dziļākas un manuprāt izsmeļošākas zināšanas par To pasuli, kā nekā šī grāmata ir tūkstošiem gadu senāka par mūsu Bībeli... un tajā teiktais daudz kur sasaucas ar manis minēto, mūsdienu zinātnieka radīto darbu, kas stāsta par mūsu bijušajām dzīvēm, kā arī konkrēti par laiku, no mirkļa, kad mūsu fiziskais ķermenis mirst... bet dvēsele sāk ceļu uz dvēseļu pasauli.
Klīniskajās nāvēs mēs tiekam līdz kādam noteiktam punktam... tālāk, STOP... tur mums ieeja aizliegta.
Ņūtons dziļas hipnozes stāvoklī saviem pacientiem ļauj atgriezties laikā, kad viņi bija tai pasaulē..