Kliiniskajaa naavee esosha cilveeka praats ir atsleedzies, straadaa tikai zemapzinja... taa arii fantazee, nozjeelo, niist vai piedod, ceriiba vada zemapzinjas atminju.

leduszieds7 ... intresanti, kāpēc hipnozi? Hipnozi parasti izmanto, lai piekļūtu civēka bezapziņai... metode līdziga, kā Freidam paša sākumā, bet vēlāk Freids atteicās no šīs metodes, jo uzskatija ka hipnoze radot citas problēmas... "Sis Ņūtons apraksta, kāpēc viņš lieto hipnozi un kādā veidā to dara... ?

Staburag, hipnoze straadaa uz cilveeka zemapzinju, ne bezapzinju... bezapzinjaa nav iespeejama cilveeka buutiiba.

Jā, staburag, grāmatā smalki un ar zinātniskiem terminiem ir aprakstīts kādā veidā noved līdz tik dzīļai hipnozei, kura ļauj cilvēkam nokļūt kaut kādā tur Beta apziņas stāvoklī, kura laikā cilvēks atbild uz tam uzdotajiem jautājumiem... un pats atkal izdzīvo to laiku, kad viņam nebija ķermeņa... kā arī citas, iepriekšejās reinkarnācijas..
Bet to gan es te neaprakstīšu, jo noteikti nevelku līdz zinātnes līmenim.
Izlasi, taps skaidrs.

dyna ... Nē, tiīeši bezapziņa, kuru Jungs ir salīdzinājis pieliekamo kambari, Tautā.lv to varētu salīdzināt ar melno kasti, karā gabājas visa cilvēka kolektīvā apziņa un indivīda izstumtā apziņa... redzi labs salīdzinājums, es arī esmu dažām kaprīzām meitenēm melnajā kastē, t.i., es viņām neeksistēju, bet tas nenozīmē, ka manis nav... reizēm es pat pret viņu gribas ar viņām sastopos kaut kādā diskusija vai blogā un mēs dzīvojam līdztekus viens otram blakus un darbojamies pilnīgi neatkarīgi, viņas mani redz, stumj ārā no savas apziņas, bet es esmu blakus, dzīvs un darbīgs... es viņas kaut kādīgi iespaidoju, es radu vīņās kaut kādu reakciju... Tāpat darbojas arī bezapziņā, no kuras pēkšņi izlien kaut kāds arhetips. vai simbols, kas cilvēkam pašām ir nesaprotams un cilvēkam liek darboties pilnīgi nesaprotami un pret savu gribu... un ja cilvēks ar to netiek galā, tas var beigties ar neirozi, smagākā situācija Tu pati saproti kur un kā ārstē neirozēs... bet šī diskusija nav par to...

leduszieds7 ... pievērsīšu uzmanību, ja trāpīsies parokai...

Staburag, nu jau gan sajauci alinju ar pienu vienaa kruuziitee, shito tak nevar dabuut iekshaa... bet, jadabuusi ar gruutiibaam iekshaa, tad bez jebkaadas piepuules tas aaraa gan tiks!

dyna ... nu ja, es to dabuju sev iekšā savas dzīves ļoti grūtā brīdi, ja salīdzinam ar pohām tad tajās saucamajās traģiskajā+ morālajās... Bet teikšu arī, kad viņš to dabūn iekšā, cilvēks arī pats izmainās un kļūst pat citiem nesaprotams...

intresanti... ? Kāpēc šī intresantā tēma apklusa... ?

Nevar taču visu dienu pļāpāt :) Un nav jau vairs vecie laiki, kad pa dienu pierakstīja n-tās lapas. Tagad tauta domā, pirms spļaut kaut ko ārā, citādi var bēdīgi beigties tas pasākums :)))

nu tad mēs Tevi junona2, klausamies... !!!!!!

Kas ir mēs?

Mēs esam klausītāji... !!!!!

Labi, teikšu :) Es nezinu. Drīzāk ticu, nekā neticu, es neesmu pabijusi "tajā pusē", bet gribētos jau ticēt, ka ar fizisko nāvi viss nebeidzas. Mans tētis bija cilvēks, kurš piedzīvojis daudz visādu dīvainību, ticies ar spokiem, tīri fiziski, jaunībā viņš no vienas lauku mājas kūtsaugšas esot nomests zemē, kad pēc derībām apņēmies tajā spoku apsēstajā vietā pārgulēt. Un kad viņš jau bija vecs, mēs reiz runājām par šīm lietām. Viņš apsolīja, ka ja būs iespējams, tad viņš atnāks no turienes un pastāstīs, kas tur notiek. Nav nācis, kaut jau 14 gadu pagājis kopš viņa nāves. Varbūt viņu nelaiž, varbūt to nedrīkst mums stāstīt. Es nezinu.

paldies, priekšmanis tas ir intresants stāsts

No dažādiem avotiem salasītas druskas liek domāt, ka kaut kas jau tur ir... Ir tik daudz stāstu par sargeņģeļiem, kas izglābj neticamās situācijās... Jā, atnākt un visu izstāstīt, to gan laikam nevar... bet kaut kādu mirušo garu klātbūtni ir jutis ne viens vien cilvēks. Vēl ir tāda sajūta, ka, nezinu gan vai gluži visiem... bet TUR viņiem, salīdzinoši ar zemes dzīvi, ir bezrūpīgi un jauki... Divi gadījumi. Reiz ar kādu dziednieci braucu... ar auto, viņa sēdēja blakus... Uz ceļa bija notikusi nelaime, bija notriekts cilvēks... jauns... viņš jau bija pārsegts... es noškurinājos, bet mana ceļa biedrene teica. "Lūk, tur jau viņš stāv un smaida... kas tad viņam, palicējiem grūti... " Otrs gadījums, kad neilgi pēc mammas nāves kolēģes meita stāstīja kā naktī bijusi ciemos mamma... uzvedusies vieglprātīgi, sēdējusi uz galda, kūļājusi kājas un tik smējusies un jokojusi... Tas bijis TIK reāli, ka viņa ilgi nevarējusi attapties.

Rit, bet vai tad tiko nomirušajiem nav žēl šķirties no tuviniekiem, piemēram no saviem bērniem?
Cilvēki pieķeras lietām, nodarbēm, tuviem cilvēkiem, tad par ko smaidīt, kad redzi sevi no malas un mirušu?

Domāju, ka TUR vairs nav domu, emociju... kā zemes dzīvē. Tur ir kas ciccc... ja zinātu, paskaidrotu.:)

Mani tas viss biedē nevis priecē, nezināmais biedē.
Teiksim, ja pēc nāves nekā nav un tu neko vairs nejūti, nedomā un nemaz neapzinies, ka esi miris un, ka esi šķīries no tuviniekiem, ja esi kā dziļā, dziļā miegā, kad nav pat sapņu, tad jau nav no kā baidīties.
Turpretī ja ir turpinājums, tad gan nezināmais biedē, jo nezini, vai būs jāiet cauri šķīstītavai vai tiksi labā vietā..., vai nesāpēs šķiršanās no tuviniekiem, nožēla par pielaistajām kļūdām dzīvē, kad vairs neko nevar mainīt..., kas to lai zin, kā tad ir...

Bruuka taa pavisam iisti aprakstiija emociju- bailes. Bailes arii uzliek fantaaziju domai, kas grib cereet, ar kapa malu nebeidzas nekas, aiz taas ir turpinaajums.