matador, mums, cilvēciskajiem prātiņiem, vēl nav pienācis laiks uzzināt daudzas lietas, jo ne viss ar prātu un maņu orgāniem aptverams. Kaut kāda informācija mums tiek atstāta, skaidrota, dota, attīstoties cilvēku apziņas līmenim, Viens no kosmiskajiem likumiem esot "Kā augšā, tā apakšā" (visās folklorās arī ir šis likums) - tas nozīmējot, ka arī Visumā mijas sastinguma periodi ar attīstības periodiem, cik tālu un plaši Bezgalībā, kas lai zina.
Tāpat kā cilvēki piedzimst un mirst, arī planētas... Cilvēku valodā to varbūt varētu salīdzināt ar Kosmisko šūnu veidošanos - mērķis esot radīt vairāk Gaismas Tumsā: Kosmiskās dienas jeb attīstības periodā sasniegt Absolūta Dievišķo pilnību - tādējādi vairot gaišo jeb labo, tāpēc no Domas tiekot radītas sistēmas, kam attīstīties līdz pilnībai - Gara pasaulei - varētu teikt uzlabotu Domu jeb Gara pasauli... tad ciklu nomainot Kosmiskā nakts, kurā kā datu bāzē viss, pilnīgs un smuki sakārtots tiekot iemidzināts, lai tiktu atkal modināts jaunam Gaismas vairošanas procesam... un tā bezgalīgi...
Nu un cilvēks ir planētas Zeme evolūcijas sastāvdaļa - pirmkārt, jau garīga būtne (bijis neattīstīts gars, tad pamazām materializēts, pazeminot vibrācijas), kuras uzdevums atkal sasniegt augstās vibrācijas - sasniegt Dievišķumu (atrodot sevī savu iekšējo ES un savienojoties ar Absolūta nemirstīgo daļu - savu Augstāko ES). Zeme esot piemērota vide, kur caur pieredzi to varot veikt. Te arī parādās reinkarnācijas jēga - viena mūža laikā (lai kā kristietisms to nav centies ieborēt) tas nav iespējams, tāpēc notiek šāda cikliska Gara (jeb Dvēseles) pārmiesošanās vairāku dzīvju garumā - katra dzīve mums kā jauna klase dzīves skolā (Gars saglabā atmiņu jeb pieredzi sirds rajonā sauktā par Kausu, bet smadzenes katru dzīvi mainās - tās neatceras). Uzdevums katrā dzīvē caur sirdi, mīlestību, intuīciju kļūt labākam, tīrākam - intuitīvi ieklausīties sevī, ne velti saka, ka viss jau ir mūsos, tikai jāsavienojas ar sevi patiesi... tāpēc arī teicieni "Dievs ir manī", "Dievu var atrast caur sevi" utml. Nu un, protams, lai nebūtu garlaicīgi (lai notiktu attīstība) visā šajā sarežģītajā sistēmā, Gaismas pretinieks ir Tumsa, kura pretojas Gaismas invāzijai... Jo augstāk cilvēks attīstās, jo gardāks kumoss Tumsai - tiek lielākās pārbaudēs... un prasme ir to Gaismu sevī saglabāt un vairot tieši dabiskos apstākļos nevis laboratorijās (klosteros utml. vietās). Šajās vietās ir ko darīt, kad cilvēkam paredzētie uzdevumi ir atstrādāti, kad tā nav mukšana no dzīves grūtībām, bet jau kalpošana augstākā pakāpē...
P.S. - laba intervija ar Juri Rubeni, par to pašu ļoti cilvēcīgi-
http://www.lza.lv/index.php?option=co...;Itemid=32 1