..es parasti saku, ja par mani runā, tad vismaz nav jāiet uz kapiem skatīties, vai nav jau plāksnīte uzlikta..

..bet man ar dikti jau sen patīk, kā paer mani tenko es šad tad ar pats palaižu par sevi kādu sulīgu tenku, un tad gaidu no kuras puses tā pie manis atnāks atpakāļ!
iesaku ar jums to magenīnat jau vien jums ir iekšā! un tūplis no ļaužu tenkām neraustās!

Tā jau vislabāk tos tenkotājus pārbaudīt tik palaid kādu pīli par sevi un jutīsi, kā noslēpumi tiek glabāti! Pēc tam man tāda rēka parauj!

, labi ka tikai reeka, ne pllutka...

Pļutka rauj pēc tam to noslēpumu glabātāju kad satiekas ar mani

Skaistule iesmējās. Bija kādreiz Bidstrupam tāda karikatūra. Par to aizdomājos ikreiz, dzirdot sievieti, kurai "parauj rēka"...

Par tēmu. Man svarīgi, ko par mani domā cilvēki, kuri man svarīgi. Uz tarkšķēšanu un aprunāšanu starp tiem diez vai kāds atradīsies.

Versij, ir cilvēki, kuri sevi "nedaiļo" ar kļūdaini izvēlētu drēbju kārtu, izturēšanos, vārdu krājumu...
Vai tā ir neprasme ieraudzīt savu iekšējo skaistumu vai cenšanās radīt citiem ’" tīkamu" tēlu? Droši vien dažādi...

man pa lielam sen pie backsaides ne tikai ko par mani runā, bet arī runā vai ne.

Hari, piekritīsi, ka šamais stāvoklis ir rada pašpietiekamībai?
Atbraucu mājās no dzimtās pilsētas, sasmēlusies labradoru un citu tamlīdzīgo mīlestību, un skan TV I.Kalniņa AAAAAstoņkājis, tas ir jūras brīnums, bet ja reiz viņš maaalaa nāaaks... un ir pillllnīgi viss vienalga... ir atmiņā vasara... pļava Tērvetes pilskalna pakājē... brīvdabas skatuve.. "Princis un ubaga zēns"... un vieglums, brīvība, prieks...

Inkognitoo, laba, pazīstama ainava.
Nuja... studiju laikā studenti apkaime dziedāja Kalniņu kā nu mācēja, priecājās par Vika pantiem... Pauls (Raimonds) tolaik it kā neksistēja... Dzejiski melodiskais romantisms...

Harald, it kā jau vienalga, vai runā un ko runā, reizēm gan jāŗēķinās nopietnāk atkarībā no tā, kurš un kur runā... :)

mariin... man minētā ainava ir spilgta tālbērnības atmiņa... bez Kalniņa, bez visa noteiktā - tikai brīva daba un spilgts muzikāls pārdzīvojums... vēlāk, apzinātā vecumā pievienojās/izkristalizējās Kalniņš, izrādes nosaukums, tad arī grāmata, dziesmas pie ugunskura studiju gados gan Latvijas upju laivošanas reizēs, gan Mazajā Kaukāzā kā vienojošais elements ar citām studentu grupām no LV ... "riekstu bliežamais" arī šodien kā sinonīms zīmogam darba vietā...

kursh piemineeja Bidstrupu?-- mana beerniibas miiljaakaa graamata.

inkognitoo
mariins4x4, saprotams, piekrītu - kaķa lāsti debesīs nekāpj, bet vōdjitsja jau wiskur ne tikai košaki.

Aga, Bidstrups rullē...

vai nu Jums jau ir ko teikt? parunāsim par aprunāšanu tautā!

To vien daru kā kādu te aprunāju. Zem cita nika, protams. Tad izspurdzu laukā, diskusiju telpā, nododu zilus uguņus, un jūtos brīnišķīgi.

Kaķu lāsti debesīs nekāpj, bet kā zinātkaram lopiņam no homo sapiens sugas ar un par citiem līdziniekiem aprunāties ir gan lietderīgi, gan patīkami...

Nu kā lai atdala to aprunāšanu no parunāšanas vien divi burtiņi vārdā samainās...