Jā, patiesi - pēc 40, kad bērni izaudzināti, ja tādi ir bijuši - var sākt slaukt govītes. Kādi nu tur vairs vārdi - visām namberi ausēs. Un ziniet, ko domāju, ka tas ir tiešām reizēm daudz svētīgāk - kaut tur darbs diezgan aromātisks/ir darīts un zinu, ko runāju/ un ne visiem iet pie sirds - bet bieži vien svētīgāks par darbu cilvēku sabiedrībā.
Govs, ja dusmīga uzdos ar ragu vai izspers piena spannīti - bet cilvēks tevi zāģēs visu mūžu un mierā neliksies, kamēr tavam kapam nebūs 3 saujas smilšu uzmetis...
***bet, ja par tēmu - paldies, Dievam, reiz pienāk atskārsme, ka vislabāk ir tad, kad esi sajutis to, cik labi, ka pats esi sev kungs un saimnieks... ej, kur gribi, dari, ko gribi... un apzinies, ka ir tā, kā teicis I. Ziedonis "Un tādas lielas laimes nemaz nav, ir tādi mazi ikdienības prieki.." Un jāprot tos salasīt pa kriksītim no visa kā... Ja lidz 40 gadiem nav izveidojušās stabilas, ilglaicīgas un uzticības pilnas attiecības, tad pāc tam tādas ir grūti izveidot. Katram jau savi dzīves stereotipi... kurus lauzt otra labā neviens negrib. Un nezin vai arī vajag... Jā, un kur tad vēl tā saucamā karma - nedod Dievs vēl kādam, kurš pats svēts un tīrs, būs jāvelk manējā - smagā, kuru pati stiepju atspērusies. Nevajag man palīgu...
0
0