lai man paliktu labi, nevaig nekādu humoru, pietiek, ka nav nekādi sūdi.
principā neskatos komēdijas - nav smieklīgas.
man jau tāpat kā Montmorensijam, patīk rupji joki - kā šodien atceros, kad vēl okupācijas armijai ne prātā nebija pamest Latviju, vienam okupācijas armijas opicierim furažku vējš norāva un aizripināja ap stūri un peļķēm vien, peļķēm vien - es tā sāku zviegt, ka tuvumā esošie darbaļaudis arī vairs nejaudāja izlikties smalku ļaužu esam un sāka zviegt.
vēl varu tramvajā urkšķet kā cūka un izlikties, ka neko nezinu.
vai kādam pārītim, kuri mīļi apķērušies, aiz muguras ejot purkšķīti palaist.
un kā es varu zviegt par pilsoņiem, kuri neatrod neko smieklīgu smieklīgās padarīšanās, piemēram dzejā:
poļubila ja Petra
okazalsja bez huja
no - na huja mnje bez huja
kogda s hujem do huja!
par cilvēku stulbumu nevaru vien beigt priecāties un nepaslinkoju internātā zem bildes parakstīt "acis ne viltīgas, viltīgas, bet sarkanas sarkanas!" (tā pie viena atsauce uz aņuku, kurš no Anrī Perišo grāmatas "radīšana" nāk!) vai "vajag izmīsties pirms bildēšanās, lai nav sarkanas acis uz bildes!" © Valdis Atāls.