Aulejas vecās godu saimnieces, kuras pieredzējušas laikus, kad par godu kāzām, bērēm
vai citiem notikumiem kāva teļu un cūku, nomainījusi jauna paaudze.
Nu jau vēsturē laiki, kad uz svētku galda obligāti bija vismaz pieci gaļas ēdieni –
kotletes, maltās karbonādes, gaļas veltnīši, šmorēti kauliņi un “golubci”.
Krīze un taupība ir ieviesušas izmaiņas tradicionālajā
Viesu nams „Lejasmalas” piedalās projektā “Kulinārais mantojums” Eiropas Kulinārā mantojuma
ietvaros (www.culinary–heritage.com).
Saimnieces viesiem ar lepnumu piedāvā Lejas ezera zivis, sagatavotas dažādos veidos. Ļoti garda ir zivju zupa no ezera zivīm, ceptas zivis – zutis, līdaka vai asaris, arī raudiņas un vēdzeles. Visizcilākais ir slavenais Aulejas zutis. Mazāk dzirdēts ir repsis jeb seļava – lašveidīgā zivs, ko var ēst sālītu, tā ir vēl lielāka delikatese par zuti.
Visiecienītākā zupa ir zivju zupa, „Lejasmalās” to ēd pat tie, kas sakās zivis vispār neēdam. Visgardākā zupa izvārās, ja ūdeni pasmeļ no ezera, no kura zivis zvejotas. Zivis, lai būtu viesiem pieejamas arī ziemā, kad ezers ciet, tiek saldētas. Zivis tīra dzīvas un nekavējoties saldē, tā var saglabāt svaigo zivju garšu.
Pēc vecām tradīcijām gatavo arī dažādus gaļas ēdienus. „Lejasmalās” piedāvā nogaršot pašmāju kūpinājumus – desiņas ar speķi un gaļu, tās izmanto gan salātos, gan uzgriež. Paši arī kūpina speķi – piecu pierkstu sečs.
Uz latgaliešu svētku galda obligāti jābūt gaļas ruletēm. Tās gatavo ar visdažādāko pildījumu – ar burkāniem, ķiplokiem, omleti un pat ievārījumu.
Ar gardu muti tiek noēsta rupo gaļa – saceptas aknas, galvas siers (ausis, šņukuri, skrimslīši, tos izvāra ar garšvielām un garšsaknēm, notīra, nosien marlē, ēd ar mārrutkiem), asinsdesas, tās ēd tāpat, bez piedevām.
No cūku bērēm zināms ēdiens ir sekonkas – izvāra sirdi, plaušas, aknas, izmaļ un cep uz pannas ar sīpoliem, līdzīgi kā malto gaļu. Ēd ar kartupeļiem kā silto ēdienu. Un ar šo maisījumu pilda pankūkas.
0
0