Es esmu sapratusi, ka dot vajag tad, ja nevar nedot, bet ne jau došanas pēc, vai tāpēc, ka kāds ir iedomājies, ka viņam vajag vairāk par citiem. Konkrēts piemērs, mans labs draugs zaudēja darbu, es viņam aizdevu palielu naudu, protams, ka viņš norunātajā laikā nevarēja atdot, bet zinot viņa situāciju, es arī neprasu to parādu. Tāpat ģimenes locekļiem es vienmēr aizdodu vai iedodu, nu nav problēmu. Bet par ubagiem man ir kāds stāsts. Es esmu ievērojusi vienu sievieti, kas ubago pie Bastejkalna. Jauna sieviete, ap 40, tādai tik strādāt un strādāt. Un es viņai izteicu piedāvājumu, lai nāk pie manis un reizi nedēļā uzkopj manu dzīvokli. Kā viņa sāka ķērkt!!! Viņa esot slima, un strādāt nevarot un ko es vispār te viņai piesienoties, ja man esot žēl iedot pārdesmit santīmus, tad lai es staigājot tālāk, utt. Es arī savulaik esmu bijusi barjeras otrā pusē un zinu, ko nozīmē izmisums, kad mājās ir trīs kartupeļi un lāsīte eļļas, bet jāpabaro 4 cilvēki. Es zinu arī pazemojuma sajūtu, kad kāds šādā situācijā atļaujas paņirgāties. Atkal piemērs, kad galīgi nebija naudas, mēģināju pārdot savas omes Kuzņecova sevīzi (cik nu no tās bija palicis pāri). Es zinu, ka tā ir īpaša servīze, taisīta Latvijas jubilejai 1928. gadā un tādu nav daudz. Bet antikvariāta vecis, acīm iemirdzoties, man skaidroja, ka tā jau esot masu produkcija un vairāk par 2 latiem par gabalu viņš nevarot man dot. Es toreiz asarām acīs viņam iekliedzu sejā, ka nabadzības dēļ jau neiešu lepnumu zaudēt. Man tā servīze joprojām stāv bufetē, un varbūt labi, ka tā toreiz notika, jo tās vērtība jau tikai ceļas. Bet es izķepurojos