sapratu, ka ne par to, vai protu iedot pa purnu ...    

ka mūžīgi mūžos sēž uz astes, var izbesīt. varbūt tas man tā personāli, jo aste pašaura un nahvostņikus nemīlu kā sugu.    

Ar to palīdzēšanu tomēr ir arī tā, ka tie, kas ir devīgi un neskopojas, arī paši dzīvo labāk. Skopajam parasti ir maz un vairāk arī "nerodas". - To es sev parasti atgādinu, kad uznāk skopumiņš - dotais jau parasti dubultā nāk atpakaļ ( gan ne no tā cilvēka kam dots, bet citādi).   

man šķiet, ka visa sāls ir ostellas pēdējā teikumā - tur iekavās. ne no tā cilvēka. dodot, nekad negaidu, ka atlīdzinās tas, kuram iedevu. nelikt justies viņam kā parādniekam. jo arī man ir devuši un līdzējuši tādi, kam man vienkārši nav, ko palīdzēt, viņiem netrūkst nekā no tā, ko es varu piedāvāt. ne tikai par mantiskām lietām te runāju.
jā, dotais nāk atpakaļ.

Es zinu, ka varetu, jo es to jau dariijusi esmu, daru tagad un dariishu arii naakotnee... ja vien speeju paliidzu sev tuvajiem, domaaju, ka tas ir tikai un vieniigi normaali

Es joprojām uzturu un uzturēšu līdz mūža galam savu vīramāti, viņa dzīvo kopā ar mums, jo viena nav spējīga izvilkt ar 100 latu pensiju. Saku, ka ES uzturu, nevis vīrs, jo tā arī ir. Apmēram gadu arī manam vīram nebija darba, nupat gan viss ir atrisinājies (tieši tagad, kad citi zaudē darbu, viņš to dabūja). Es esmu palīdzējusi ar naudu gan draugiem, gan ģimenes locekļiem, jo uzskatu, ka tad, ja man ir, ir jādod. Es arī neprasu tos parādus atpakaļ, redzot, ka cilvēkam tiešām iet grūti, turklāt es zinu, ka tiklīdz būs iespēja, man atdos, kaut pa daļām. Pa labi un pa kreisi gan neko nedāļāju, un naudu ubagiem nekad nedodu, bet tuvam cilvēkam nekad neatteikšu, ja vien man būs tāda iespēja. Nu šobrīd ir tā, ka ir    Un es negaidu, lai man par to kaut kas nāktu atpakaļ, bet pieredze rāda, ka nāk gan, un pavisam necerētos veidos    

Situācijas ir tik dažādas: ģimenē - tur nenorēķināšanās vienam ar otru parasti par normu tiek uzskatīta. Bērnu izglītībai aŗi parasti naudu netaupa. Vecie nedrīkst dzīvot sliktāk kā pats dzīvo.
Bet palīdzībai uz ārpusi - nesavtīgai palīdzībai - tur vispirms vajag iekšējo motivāciju, bet pēc tam - pietiekamus resursus lai palīdzētu.
Ubagi - tā atsevišķs stāsts... puišeļi ubago - vieni lai naudu notriektu, citi lai patiesi izdzīvotu. Tur pārbaude vienkārša, piedāvā viņam nopirkt vajadzīgo... ir tādi, kas to ar pateicību pieņem...
Vecie ubagi - paskaties viņam acīs - ja notici, nedod 20 santīmus, bet tik, cik godīgi viņa acis esi novērtējis...
Darba trūkums ir ļoti smaga lieta, ja vari palīdzi, bet uzmanies dot rekomendācijas - gadās, ka tevi pieviļ. Vissmagāk ir tad, ja esi sponsorējis ārstniecību, bet rezultāts ir diemžēl letāls. Nevis naudas žēl, bet bezspēcības sajūta grauž... ilgi

Jaa.. tikko aizdomaajos.. spaare piemineeja rekomendaacijas. Ar sho gan uzmanos vairaak. Jo visbiezhaak - ja iedosi naudinju, vai kaa savaadaak paliidzeesi, seku nebuus. Bet ja rekomendeesi, zinot vinja truukumus, biezhi vien gadaas saiet ragos ar cilveekiem, kam rekomendee.. Jo izraadaas, ka piekraapj tavu labsirdiibu un aizlikto vaardu.
Man taa bija, kad maasu ieteicu draugiem. Skatiijos uz vinju zinaamaa meeraa caur rozaa brilleem, un sanaaca, ka tagad kauns mazliet draugiem aciis skatiities.. ko vinja "sastraadaaja" sava sherpaa rakstura deelj.. Turpmaak esmu ljoti uzmaniiga ar rekomendaacijaam.

Joprojām pieturos pie viedokļa, ka lielākoties mūs dzīve ieliek situācijās, cilvēkos, lai mēs no tā kaut ko iemācītos, lai pārbaudītu, lai analizētu un saprastu. Ja "pirmās klases uzdevumus"atrisinam, tiekam nākamajā klasē, ja ne, atkal un atkal tik no savādākas puses tiekam mācīti (dot, ņemt, uzticēties, izturēt vai izturēties adekvāti). Un ļoooti bieži labo citiem mēs daram tāpēc, ka tā paši labi jūtamies, apzināti vai neapzināti. Diemžēl, ne vienmēr pietiekoši izanalizejam un palīdzot citiem, sevi un savus tuvos aizmirstam, jo piemetas glābšanas misija, arī tā var kļūt par atkarību... Un variet man mest akmeni, bet... jā, ir jāpalīdz, jādod, jāatbalsta, bet tikai ne tad, ja otrs, glābtais... to novērtē, pat uztver kā spēli un atļaujas paņirgāties... Zinu tādas situācijas un attaisnjums nav pat viņa aizskartā pašapziņa. Alkaholiķiem jau tās dvēseles tik trauslas, tik trauslas... tik nez kāpēc apkārtējiem savas jānorūda lai to izturētu... Dīvaini, bet reizēm vajag glābt neglābjot... Skarbi, jā, jo tā man ir teorija un ļoti negribētu saskarties ar praksi... Nav vienādu variantu, bet... pārāk daudz apkārt to, kur devējs tiek ļaunprātīgi izmantots...

protu. kā par nelaimi, bieži daudz vairāk par 100-li, mazliet sirds siltuma, mazliet gudras pamuldēšanas un pus spaņģa kafijas nav, ko dot.    

Visgrūtākais laikam ir mācēt pareizi noturēties pa vidu. Dot, tad, kad būtu jādod, un nedot, tad kad nevajag dot. Skopumu nākas vērot tikpat bieži kā nespēju pateikt ’nē’ un abi šie vērojumi ir sāpīgi. Biežāk iznāk par citu skopumu pasmieties pie sevis, vairāk vai mazāk pavilkt uz zoba, bet skatoties uz kāda plašās sirds ’dāsnumu’ nevietā un ne tām personām adresētu, kurām īstenībā vajadzētu, manī uzdzen netaisnības sajūtu, un ja to dara tuvāks cilvēks - pamatīgi izbesī. Lai cik grūti, bet es domāju, ka visiem būtu jāiemācās pateikt ’nē’, to zivju diedelētājiem.

Jā,Malipka,pateikt <NĒ> ir visssssgrūūūtāāāk...

... dot ir vieglāk, nekā ņemt!
Pat nerunājot par to, lai pats lūgtu otram to palīdzību...

Esmu bijusi abās īis versijas pusēs... taāka zinu, kā ir!

Un tā arī ir... labāk 3 dienas neēst, nekā ko lūgt otram!


Lūgt var tikai tad, ja šši palīdzība vajadzīga kādam teiksim slimam tuviniekam,..vai bērnam..
Sev ,nu nekādi...

Šodien domāju raibas domas. Vieni uzskata- neiespējami lūgt, pazemojoši lūgt, tikai galējas nepieciešamības gadījumā lūgt. Un otri- kampj un prasa visu, ko tik var. Un tā nu satiekas uz šauras takas... kā devējs cilvēks no pirmajiem, un kā lūdzējs- indivīds no otrajiem... Un tas pirmais domā- ja jau otrs prasa, viņam šaurā bezizeja. Jāziedo, jādod. Un otrais tik prasa un prasa, paģēr un paģēr. Un aiz muguras ņirdz par to lētticīgo pirmo...    

... cz..un tādu, kas otru cērpj kā aitu..un izmanto pēc pilnas programmas-daudz!
Un redz to citi no malas... bet bieži vien pats izmantotais saprot(ja vispār saprot),pats pēdējais!

Es esmu sapratusi, ka dot vajag tad, ja nevar nedot, bet ne jau došanas pēc, vai tāpēc, ka kāds ir iedomājies, ka viņam vajag vairāk par citiem. Konkrēts piemērs, mans labs draugs zaudēja darbu, es viņam aizdevu palielu naudu, protams, ka viņš norunātajā laikā nevarēja atdot, bet zinot viņa situāciju, es arī neprasu to parādu. Tāpat ģimenes locekļiem es vienmēr aizdodu vai iedodu, nu nav problēmu. Bet par ubagiem man ir kāds stāsts. Es esmu ievērojusi vienu sievieti, kas ubago pie Bastejkalna. Jauna sieviete, ap 40, tādai tik strādāt un strādāt. Un es viņai izteicu piedāvājumu, lai nāk pie manis un reizi nedēļā uzkopj manu dzīvokli. Kā viņa sāka ķērkt!!! Viņa esot slima, un strādāt nevarot un ko es vispār te viņai piesienoties, ja man esot žēl iedot pārdesmit santīmus, tad lai es staigājot tālāk, utt. Es arī savulaik esmu bijusi barjeras otrā pusē un zinu, ko nozīmē izmisums, kad mājās ir trīs kartupeļi un lāsīte eļļas, bet jāpabaro 4 cilvēki. Es zinu arī pazemojuma sajūtu, kad kāds šādā situācijā atļaujas paņirgāties. Atkal piemērs, kad galīgi nebija naudas, mēģināju pārdot savas omes Kuzņecova sevīzi (cik nu no tās bija palicis pāri). Es zinu, ka tā ir īpaša servīze, taisīta Latvijas jubilejai 1928. gadā un tādu nav daudz. Bet antikvariāta vecis, acīm iemirdzoties, man skaidroja, ka tā jau esot masu produkcija un vairāk par 2 latiem par gabalu viņš nevarot man dot. Es toreiz asarām acīs viņam iekliedzu sejā, ka nabadzības dēļ jau neiešu lepnumu zaudēt. Man tā servīze joprojām stāv bufetē, un varbūt labi, ka tā toreiz notika, jo tās vērtība jau tikai ceļas. Bet es izķepurojos    

Lūk, lūk. Zināma situācija. Ķērcējs skaitās lūdzējs, kuram visiem nez kādēļ pienākums palīdzēt. Un tas lietišķā risinājuma meklētājs- to saukā par ciniķi, par cietsirdi, par skopuli utt    
Zinu vienu. Nekad nevienam neko neesmu diedelējusi un nekad neko tāpat vien par smukām acīm neesmu saņēmusi. Un nevajag. Bet tāpēc man NAV PIENĀKUMS sava darba augļus par velti badīt pa labi un pa kreisi. Man savējo tuvinieku pietiek. Es palīdzēšu savējiem.

skaisti vaardi... un patiesi...    
peec tam - spljaaviens ...    

Līdz savai pieredzei mēs, Saš, katrs savā veidā un savā laikā nonākam.

mistiku nevajag interpretet-zuz. .
ja kaut kas manos komentaaros Tev nelikaas patiess- tad nafig man privaatas veestules rakstit ar brridinaajumiem ...

hmmm..
Citaroz!
Vot es arī nekad nevienam neko nelūdzu.
Raksturs neatļauj.(esmu cietsirdis)
Ir dzīvē visādi akmeņi gājuši pāri...
Man ir vieglāk normālam cilvēkam(homo sapiens Latvija smart:))iedot rubli.
Vienkārši nesēžu uz vietas un nevaimanāju.Rokas ir dotas.Puss nodzerti neironi nevar atrast kur jabūt(tāpēc arī nomirst)