Kur tāda nopietnība tik labā nedēļas sākumā :)?
Visur jau tā kladzina Krīze,Krīze,Krīze :)
Bez tam domāt un spriedelēt ir viens,bet reāli pabūt šādās situācijās ir pavisam kas cits...

Jappp, man jau arī gribējās, lai saruna nebūtu par to, kā VAJADZĒTU būt, bet kā tas reāli notiek...

viss notiek jau apmēram gadu

Reāli notiek visādi. Šeit varētu būt arī saruna, vai proti ņemt... lūgt palīdzību un to pieņemt. Un ko patiesībā vari darīt pats.

Var arī par to. Tikai... atkal... nu nevajadzētu tās teoētiskās pozitīvisma idejas... ka no rīta iet pie spoguļa, pats sev smaidīt, pats sev kaut ko cietajā diskā iestāstīt...

varbūt pat neesmu spiesta to darīt-uzņemties vēl otra saistības un viņa uzturēšanu- drīzāk tā ir manis pašas izvēle
un lielākoties tieši tāda ir līdzcilvēku attieksme-kāda mārrutka pēc Tev tas vajadzīgs..
man, savukārt, nav saprotams kā var vnk pagriezt muguru..

Jā, Saš! Te nu es Tev piekrītu. Tieši tas bija par iemeslu manām pārdomām. Šāda līdzcilvēkos novērota attieksme. Tipa- re, kāds viņš muļķis, kāpēc viņam tas vajadzīgs... Es arī nesaprotu, kā var pagriezt muguru. Es arī nesaprotu, kāpēc labi, gudri un pareizi tik bieži tiek uzskatīts domāt tikai par sevi. Un kaut vai pirmām kārtām par sevi...

>CZ
Pareizi,sev vari smaidīt cik tik lien,bet diez vai kreditorus Tavs smaids spēs apburt, un viņi liksies mierā    

Es pazīstu sievieti, kas nepieņem palīdzību kaut gan iet pagalam skarbi. Jo minimālā palīdzība neko daudz neatrisina, bet pa nopietnam viņa tikai pati var ko mainīt. Tāpat arī aizdotie lati, kas uz mirkli kādam palīdz, neticu, ka dabūšu tos atpakaļ. Tas neskaitās muguras pagriešana, bet īsta palīdzība arī nē.

es neaizdodu, bet vnk dodu, jo atpakaļ diez vai to sagaidīšu..   

Man interesētu dzirdēt no šādā situācijā esošiem cilvēkiem... vai arī Jums kādreiz... nu kaut uz brīdi, kaut pavisam nedaudz ir tā, ka... kļūst sevis žēl, ka uzmācas šaubas par to, ko dari, ka sāc domāt tāpat kā tas vairums skeptisko un neticīgo... ka ienāk prātā- jā, es viņam ( viņai ) to, to un to... bet viņš ( viņa ) man neko... Tas taču laikam būtu tikai cilvēcīgi. Tikai kā tur ar to atzīšanos...

Situācijas ir dažādas, bet nāk prātā vecais teiciens - ja gribi kādam palīdzēt, iedod nevis zivi, bet makšķeri. Pārsteidzoši, cik daudz ir cilvēku, kas nemaz negrib to makšķeri... un brēc nelabā balsī, ja atsakies zivtiņu iedot    

Miiljotajam cilveekam dot ir pavisam viegli. Nemaz neizjuuti, kaa baigo paliidzeeshanu vai doshanu.
Vnk viss ir kopiigs - i prieki i beedas i naudas maks.
Vismaz man taa ir..

Paliidzeet paziistamiem. vismaz vienam - tas jau ir mazliet gruutaak. It sevishkji, ja paliidzot, pats atsakies no kaut kaa.. Jo sirdsapzinja neljauj pirkt auksti kuupinaatu lasi, ja zini ka 200 m taalaak, kaads vientuljsh paziistams, padziivojis cilveecinjsh jau 3. dienu need, jo "negribas".
Nu kaadas mulkjiibas! Kaa var negribeeties 3 dienas...

citazuze.. zin vieglaak ir mazliet sevi pamaaniit. Nemaz nepieljaut domu - es vinjam shitik, a vinjsh man neko... Ja ar taadaam sajuutaam kaut ko dot, tad labaak nedot nemaz..

Var jau buut, ka no malas izskaties peec mulkja, apkaarteejie paviipsnaa, bet vai nav svariigaak, pasham sev - kapeec tu to dari? Ja tu prieksh sevis zini, kapeec - kljuust mazsvariigi, ko par to saka citi.

Vienmēr cenšos palīdzēt paziņām(naudā,graudā,pakalpojumu sniegšanā)
Dzīvoju pēc principa,dots devējam atdodas.Un tas vairumos gadījumu nostrādā.
Nekādas atlaides nedodu kapeik3,14sējiem,jo tiem tik rūp sava āda.

Un vēl... tas, ka šis "rūpju objekts" īgni uzburkšķ, atsakās, pasaka kaut ko aizskarošu... kas tas ir??? Mazvērtības komplekss? Aizvainots pašlepnums? Stress par nespēju pašam risināt situāciju? Vai patiešām nepateicība? Vai no visa pa druskai?

Diezgan bieži ir gadījies redzēt cilvēkus, kuri uzskata, ka pasaulei ir pienākums palīdzēt viņiem. Kā man tas riebjas...    Un kad tu tādam mēģināsi dot padomu (manis pieminēto makšķeri    ), kā varētu savu situāciju uzlabot, viņš fiksi izdomās 17 iemeslus, kāpēc tas nav iespējams...

C-Z, piekritīšu, ka no visa pa druskai, bet ar nr.1 rangā -- aizvainotais pašlepnums un rūgtums, ka esi pamanījusi nesavas problēmas...

citazuze... Jā, aizķerts pašlepnums, nespēja pieņemt, ka pats nekontrolē situāciju. Es tā to saprotu.

Es neticu tam, ka vieglu roku dodam paziņām,bez gaidīšanas saņemt to kādreiz atpakaļ. Jā es arī norakstīju iedoto, bet justos slikti, ja zinātu, ka cilvēks attapies un vairs neliekas ne zinis... bet, arī tā mēdz būt.

Lia! >
Perfekta precizitāte! Zivtiņņēmēju tiešām daudz, pārāk daudz. Piedāvāsi makšķeri, -- ja neapvainosies, arī nepaņems, vai -- ņems tik slinki, ka paņems kāds cits. Ik pa laikam rodas izdevība ieraudzīt/uzzināt, kur kāda darbavieta, ar rekomendācijām uzmanos un kādu gribētāju iesaku pēc nopietnām pārdomām, bet -- gadās, ka itkāgribētājs pat nav sācis interesēties nopietni, -- ne zvanījis, be gājis, ne CV un motivācijas vēstules sacerējis! Un bezdarbs esot briesmīgs, -- vēl briesmīgāka ir bezdarbība, bļin... :))