roze!
Mans paziņu loks nav plašs,toties gadiem ejot labi izsijāts.
Tāpēc jau sūdīgā brīdī var sagaidīt palīdzību no paziņām.

dažus gadus atpakaļ viss gāja diezgan nopietnas kopā dzīvošanas virzienā-laikam arī vienigais eksemplārs, ko varu nosaukt par kungu, jo viņš bija vecāks, ļoti rūpīgs, uzmanīgs,gādīgs, tēvišķs...     es biju tāda nepraša viņa acīs,jo viņš visu zināja par mani labāk... kādu laiciņu pacīnījusies pa dzīvi, es arī ļāvos, ka kāds izdara, domā, plāno manā vietā.. dzīvoklī kārtējo reizi bija uzsākti uzlabojumi,remonts, mēbeļu maiņa-beidzot veikalā ir tādas flīzes kā es gribu, bet tieši uz to brīdi man tik daudz naudas nav..
mans "kungs" ar plašu žestu piešķir man vajadzīgo summu, kas tiešām tobrīd nebija maza, ar vārdiem, ka pats jau vien tās flīzes mīdīšot...

viss skaistais mēdz arī beigties bez kādas īpašas katastrofālas nelaimes- tā nu notika arī šoreiz..
pēc kāda mēneša "kungs" ieradās pēc "flīžu" naudas, bet tā kā nebiju ar šādu iznākumu rēķinājusies, loģiski, ka man šīs summas nav... bet viņš jau bija pret to nodrošinājies ar lauznīti..gan jau vēl pa puscenu kāds tās flīzes nopirkšot..

bridinaajums... jā, bet šī palīdzība jau tomēr nav ilgstoša uzturēšana...

paziņas jau gan vairums tomēr neuztur-runa bija par tuvākajiem..

Oi-nē.
Es par uzturēšanu nerunāju.
Laikam kārtīgi domu nesapratu.
Ja runa iet par kaut kāda jēla dīkdieņa uzturēšanu,tad tur ir pavisam cits stāsts.(izvārīt ziepēs)

smags jautājiens! kas būtu ja būtu!
man škiet, ka man būtu svarīga tieši vairāk tā psihplogiskā un morālā palīdzība, tad jau ar pats visu var nokārtot, vismaz tā bija, 4 gadus atpakaļ, ka man pat nebija drēbju, tās kolēgi aizdeva un viss, tālāk jau tikia pats! un nav tā, ka nevar tos darbus dabūt, ir, bet nevajg jau visu savu neizdarību ar novelt uz krīzi un valdību!

Tādā gadījumā man šī problēma atkrīt.
Vienīgo radinieku(dēlu )aiztriecu dzīvot uz Vāciju.
Tā kā liekēžu radu uzturēšanas problēmu nav.

Vienīgā ļaužu grupa, kam tiešām bez kādas šaubīšanās nepieciešams materiāls atbalsts, ir veci cilvēki. Protams, ka tagad bieži ir bezdarbs utt, kad reizēm vajag izpalīdzēt arī citiem... bet tur ļoti uzmanīgi jāvēro tā robeža, lai palīdzība nesāk pārvērsties par izmantošanu    

un bērni nav jāatbalsta materiāli, ko a lia, vai arī esi dzeguze!

Tu jau vari paliidzeet. atbalstiit un uzņemties visaadas saistiibas,paraadus un taa gadiem ilgi tik tas otrs taa pierod un citaadi... ka arii vajadzeetu-vareetu buut nemz nesaprot un negrib saprast
Liidz vadzis luuzt.
Vai skaitļi 1991 gads liidz šai dienai ko izsaka??? ... šis staasts bija... ir par mani.

PIEGRIEZIES
Taapeec varbuut arii manii paraadaas tas negatiivisms par viiriešiem.

laba doma viivitai, vai kāda nebūtu ar mieru būt tik stulba un apmaksāt manus parādus un kredītsastības baknkā?                     

palīdzet otram, kad tam radusies situācija, ka nav ienākumu laikam ir visgrūtakais un sarežģītākais, jo jābūt ir ļoti, ļoti iejūtīgam, lai spētu to izdarīt tā, lai tam otram nebūtu jājūtas pazemotam. Cilvāka pašlepnums dažkārt ir tik augts, ka viņš ir gatavs reāli iet boja, lai tikai nebūtu pašam sev jāatzistas, ka nākas pieņemt palīīdzību, jo citu variantu tajā brīdī nav. Nav svarīgi kas tas ir bērns, vecāki vai cilvēks ar kuru Tu dzīvo kopā. Man šīs situacijas ir bijušas gan 20 gadus atpakaļ, gan arī tagad. Neteikšu, ka ar tām ir viegli tikt galā, bet var, ja ļoti piepūlas.
Bet par to kredītsaistību uzņemšanos citu vieta. Laikam jau mūsu sabiedrībai ir vel jamacās, ka tas nav nekas īpašs - rakstīt parādvēstules ar ko paliecinam, ka parads nav brālis un mēs to atdosim, bet ja neatdosim, tad rēķinamies, ka mums to godīgi pieprasīs un tas tapatās būs jāatdod.

TAVU iedomiibu hanibal... Par tevi pat vienu santiimu nemaksaatu.Un neredzu deeļ kaa buutu veerts ciiniities.NEKAA tevii nav.TUKŠ!!!

Pirmo reizi bezdarbnieka statusā nonācu pirms aptuveni 12 gadiem-toreiz tika likvidēts pašas uzņēmums,nodokļi maksāti kārtīgi,pabalstu saņēmu pietiekoši labu, izmantoju iespējas pamācīties un diezgan ātri atradu diezgan ienesīgu nodarbošanos- necieta ne mana pašapziņa , ne arī pasliktinājās ģimenes finansiālā situācija...
nākamā reize gan vairs tik "rožaina" nebija, jo strādāju pa pusei neoficiāli un bez darba paliekot,pilnībā bija jāpaļaujās uz vīra apgādību... tad šis mans "tuvākais" bija ļoti sašutis, jo visi izdevumi kādu laiku bija jāsedz viņam vienam-vissāpīgākais moments laikam bija tas, ka vajadzēja doties uz radu kāzām-sev jaunu uzvalku nopirka, bet es izlīdzējos ar savām šūšanas prasmēm, jo viņa atruna bija tāda- gan jau Tu tāpat labi izskatīsies, bet , ja mēs tagad Tev kaut ko nopirksim,tad nākammēnes man uz darbu būs jābrauc ar sabiedrisko- benzīnam nepietiks..

vienkaarši ir taadi kas prot dot un nesavtiig... i un otraadi ,tikai ņeemaaji.

... nevienam nepaliidzu(materiaali),pati knapi velku galus kopaa... a par saviem tuvaakajiem man veel pienaakums ruupeeties,un to arii daru...

   un vēl tie, kas izliekas neko neredzam un nedzirdam un tie, kas redz, kam sāp, bet reāli nespēj neko palīdzēt.

Dot ir jāprot. Tā, lai neaizvainotu, tā, lai nepieradinātu... Es neesmu daudz devusi. Nav jau arī bijusi tik liela vajadzība. bērni ar sevi tiek galā paši. Es labprāt dāvinu viņiem ko, ja ir iespēja.

Tie kas redz ... dažbriid paliidz ar vaardu... tas arii ir daudz.Kaut kaa motivee.   

Hanibāl, Tu tā jocīgi runā... mūsu rūpes par bērniem taču ir tik pašsaprotamas, ka neuzskatīju par vajadzīgu to vispār pieminēt... Tas nu gan būtu dīvaini, ja kāds sāktu stāstīt, cik pašaizliedzīgi palīdz saviem bērniem (īpaši, kamēr viņi mazi), baro viņus utt.