Zināma līdzība ar suņu saimniekiem, šodien, lūk, pētām puķītes parkā ar meitiņu, pagriežu galvu- metra attālumā mells suņa ģīmis, tik laipns, tik laimīgs! Saimnieks- neko.
Nu bērna klātbūtnē tak nē, biški vēlāk gāju lamāties, bet nelokāma pašpārliecinātība suņa saimniekam- spļauj kaut acī, tāda kā pārākuma sajūta, es te domāju, tas ne tikdaudz viņa raženā auguma dēļ, bet tās iespējas, ka kauties noteikti neiešu, jo... viens rokas mājiens, un man būs "hana". Žēl sunīšu, bet kāds līdzīgs skandāls agri vai vēlu beigsies kādam mīļam, pūkainam radījumam gaužām bēdīgi... jo sunīti svešs nedrīkst biškiņ iepērt, viņš jāneitralizē uzreiz, ja pašam bikses dārgas (morāli, ne naudiski).
0
0