.. jā , zivuc, tā nu tas ir...
vēl gadus 3-4 atpakaļ, nejauši uz ielas sasmaidoties, pēc tam puisis( nu laikam jau tomēr vīrietis
) ar puķu pušķi pakaļ ir skrējis, jo redz, tāpat vien uz ielas neviena , nekad viņam nav pasmaidījusi...
... regulāri, vienā un tajā paša laikā mājās braucot, jau ievēro vienmēr vienas un tās pašas sejas- un tad, ja sanāk kādreiz arī blakus apsēsties, sarunas raisās pašas no sevis...
... kādreiz ar "stopiem" bieži braucu, jo lieli attālumi bija jāveic īsā laikā...
iepazīšanās, protams, neizbēgama un kaut vai sazvanīšanās turpinās gadus...
protams, neiedziļinoties tālākajā scenārijā, nekad neesmu nožēlojusi, ka šos cilvēkus vismaz reiz man nācies satikt un nedaudz iepazīt...
taču neviens no šiem vīriešiem, pirmajā tikšanās reizē, un ne pat otrajā , man nav piedāvājies lai apskatu viņa daiktiņu un novērtēju vai man patīk vai nē...
internetā, savukārt, plaukst un zeļ tāds pusanonīmais exibicionisms...