panter ar kaajaam eju uz randinjiem... mashiina tak sadauziita!!!!!   

jaa ,un kaapeec nevajadzeeja teikt?!!? es vienmeer ,un pashaa saakumaa to pasaku!!

         malacis, vismaz meieten var paspēt sameklēt autobūūs sarakst’   

panter tak tagad katraa pieturaa ir ,nav jau nekas jaameklee!!

Pirmo reizi ar kaimiņiem kā ar "problēmu" saskārāmies, kad mūs nomitināja padarmijas oficieru kopmītnēs. Baigi jautri bija! Tā kā stāstīja dzimumzīmīte tikai x4 - mēs un vēl 4 ģimenes no plašās PSRS dalījām kopīgu koridori, virtuvi un labierīcības.

Mēs, kā vietējie aborigēni kaimiņiem noteikti šķitām kā nesabiedriski, skopi, dīvaini un sevī ierāvušies ļautiņi. Bet kaimiņi, ja cepa, piemēram, pankūkas, tad mīklu jauca uzreiz lielajā veļas bļodā un dalīja arī citiem, neprasot, gribi to vai nē. Naudiņu labprāt aizdeva, bet parasti tomēr aizņēmās un dažreiz arī atdeva. Arī kaimiņu veļa nebija mums nekāds noslēpums, jo striķi bija izvilkti krustu šķērsu pa koplietojamo platību un nereti kaut kas pilēja pa tiešo zupas katlā no viena intīma kaimiņa veļas gabala.

Izpalīdzīgi bija ļoti, bet vēl vairāk mīlēja aizņemties: viņiem nebija nekādu problēmu iztukšot tavu ledusskapi /nu oooočeņ nado - gosti pridut, prihodite vi tože/ vai izdzer pēdējo kafiju /baigs deficīts kādreiz bija/, bet diespas atstāt vannas istabā šampūna pudelīti vai importa ziepītes - tad ir čau! Labākajā gadījumā tukšo šampūna pudelīti dabūsi atpakaļ kā suvenīru.

Tāpat kā ar mantām, mūsu kaimiņi mainījās ar sievām - vairāk vai mazāk slepeni. Tas ko šodien redz bērni internetā ir pupu mizas, salīdzinot ar to, kas komunālajā dzīvoklī notiek ikdienas. Toreiz pirmo reizi savos 11 gados uzzināju, ka viena sieviete var mīlēties vienlaicīgi ar 2 vīriešiem, kamēr vīra nav mājās. Kā arī to, ka plašās Krrievzemes ļaudis vēl joprojām tualetē sēd uz poda ar kājām - gluži kā visas uz laktas, bet kaimiņam piemīt nelāgs niķis no rīta pa visu māju kraukāties, raut zobus virtuvē un regulāri izraut atejas krampīti ar "visām iekšām" /nez vai tīšām vai vienkārši spēka par daudz/

Es saku NĒ kaimiņiem! Labāk redzu tādus ejam kā nākam.

Es savējos arī varētu nošpricēt, nezinu, kurš kaimiņš tos tarakānus kultivē - sētniecce, kas sētas miskastes drazu izlasa un uz balkona glabā vai kaimiņi zem manis, kas gadjušņikā dzīvo!

Nē, pie mums nav kā amerikā.drīzāk otrādi-skatās kā uz iespējamajiem nemiera cēlājiem.Un ja notiek kautkāas nekārtības-obligāti jaunie kaimiņi vainīgi.Tas nekas, ka nekartībaas bija jau pirms tam.   

            ..šito izlasot, sapratu, ka es neko dzīve neesmu piedzīvojusi   

Vārdu sakot -cik māju tik "versiju" par kaimiņiem!
Ja palaimējās, tad tā ir "glābējkomanda nr 1", kā minēja jau Mlipka.
Bet tikpat bieži tā iemieso "Vakara ziņu redakciju nr. 1", kas par tavā dzīvē notiekošo zina labāk par pašu, neaizmirstot par to painformēt (pareizāk sakot- dezinformēt) visus mājā dzīvojošos. Reizēm viņi tomēr arī izdara labu darbu- palīdz policijai.   
šai kategorijai visai bieži pievienojas "Psihoterapeitu komanda nr.1", kas ne saukti, ne aicināti nesavtīgi gatavi piedalīties tavas ģimenes norisēs ar padomiem , pamācībām un pat konkrētu rīcību bez pašas ģimenes piekrišanas. Reizēm arī tas nav slikti... Tomēr biežāk tas ir traucējoši.
Pastāv arī "kaitnieku banda nr.1."- kā piem., Otarda aprakstītajā gadījumā,kā arī tie, kas ļoti radojas ar alkoholu, taisa tračus un reāli apdraud citus kaimiņus ar to, ka dzēruma miegā var aizmirs vai nu smēķi mutē, vai vaļā atstātu gāzes kloķi... Tie ir visnepatīkamākie!
Un bieži 1 māja apvieno visas šīs kaimiņu "sugas" un ja godīgi, esmu guvusi pieredzi ar visām.   

=>zivuci
kā es Tevi saprotu!          

Pilnīgi piekrītu Dzimumzīmītei.Un visizpalīdzīgākas ir pensionāres, kuras aiz nekodarīt piefiksē visu-cikos atnāc, cikos aizej un ar ko, utt.   

zivuc,tev jau kā ķinītī bijis...    

dolcevita
Pilnīgi precīzi!
Man vienreiz saplīsa gāzes katls un man ir kolēģi, kas no tā visa kaut ko jēdz.Tā nu šie vienu dienu pusdienas pārtraukumā piedāvāja pusdienu vietā paskatīties šo katlu. Atbraucam pie manis - viņi trīs, es viena, saremontēja manu katlu, bet kas pēc tam tika manai vīra mātei atreferēts! Viņa ar 3 vīriešiem tikos un tikos!!!Un ko tikai viņi tur nedarīja!"      
Toties, tad, kad man tajā pašā kāpņu telpā uzbruka viens slims vecis pāris gadu atpakaļ, tad šīs pašas plekstes pat degunu laukā nebāza un arī policijai nepiezvānīja.Pēc tam gan -visas rindiņā kā zaldāti zvanījās pietās pašas vīra mātes - " a kas tur bija, a mēs dzirdējām, a mēs vēl savējiem pateicām, lai nelien tur, jo tur kaut kas nelabs notiek! " Brrrrr   

Kā es "mīlu "tādas kaimiņienes.Izsacīt nevaru.   

zivuc - āāāārprāts!!!!               
kaut kāda šausmu ieleja... bet nu,jā, šito es biju dzirdējusi... manai draudzenei ar kas līdzīgs bija..:)vēl pad.laikos:)

un par to kāpšanu uz poda ar kājām..       man ir nācies brīnīties,nu KĀĀĀĀĀ var apdirst sienu!!! pēc tam sapratu:)        kad pods vairs to neizturēja un nolūza...          

Nu, ko jūs tās tantiņas galvā ņemat! Viņām trūkst komunikācijas, vienas pašas dzīvo, mājās nav ko darīt, tāpēc i ņemās. Pažēlot vajadzētu. Nu, drošs, paliek nedrošs - žēlot tikai domās!          
Bet reāli vislabāk palīdz, ja pāris reizes tā smalki iznes cauri.     Tad ir mutes ciet. Nekas jau cits nelīdz.

=>Malipka
Var jau neņemt galvā, līdz brīdim, kamēr tas nesāk traucēt ģimenes dzīvi.
Mana vīramāte arī ir šo tantiņu vecumā un būdama invalīde ir diezgan jūtīgs cilvēks.Protams, viņa arī zina to patiesību, bet garastāvokli šāda indīgā mērcē pienesta ziņa vienalga sabojā.Viņa vienreiz mēnesī atbraukusi pie bērniem pasvinēt jubileju, mums paredzams jauks vakars, bet viena veca "karga" izklaides pēc sasāpina jau tā ciešanu pilno sirdi. Nekādas ilgstoši traģiskas pēdas tas neatstāj, vētra ūdensglāzē jau vien ir, turklāt ātri likvidējama, piekrītu... bet vienalga nepatīkami.Sķrobe vienkārši! Kaimiņvecenei izklaide, bet mūsu māmiņai- puņķi un asaras svētku vakara ievadā. Būs jāpadomā par to smalko cauri iznešanu, bet man aizdomas, ka ar šādu gājienu manas gaitas tiks uzmanītas ar divkāršu spēku      

Kaimiņi laika gaitā mainījušies kā kaleidoskopā, par tagadējiem neko sliktu nevaru pateikt, bet no bērnības palikušas nepatīkamas atmiņas par diviem. Viena ģimene dzīvoja tieši zem mums, un bieži rīkoja iedzeršanas. Un tad vienmēr nāca aizņemties no maniem vecākiem naudu pēdējai pudelei, kura aptrūkusies. Mani tas ļoti kaitināja, jo nekādi nevarēju saprast kā tā var būt, ka nemāk nopirkt pudeles vajadzīgajā skaitā. Tiesa kas tiesa, aizlienēto naudu vienmēr atdeva. Bet man vienalga nepatika tā nākšana aizņemties. Kad jau pati pelnīju, tās ģimenes galva nāca arī pie manis aizņemties, (vecāki bija kur izbraukuši), bet es bez ceremonijām viņu patriecu neko neiedevusi. Viņš pēc tam maniem senčiem nāca žēloties, liedams dzērāja asaras, bet es pateicu, ka alkoholiķa asarām nav vērtības, un ka pudelei naudu es nedošu! Varu iedot ja trūkst maizei vai pienam, bet pudelei nedošu NEKAD! Tad nu man no tā veča arī bija miers. Otra bija pretējā dzīvoklī mītoša pensionāre, kura izdomāja uzraudzīt, lai es godīgi uzvedos. Es toreiz mācījos 5 klasē. Kā es nācu no skolas mājās, viņa pavēra durvis un mani pētīja. Reiz bija atnākusi klasesbiedrene, kurai bija apsolīta viena grāmata, mani senči bija par to informēti, bet vakarā kaimiņiene klāt ar ziņojumu: jūsu meita šodien nemācījās, bet atveda pie sevis draudzeni. Noteikti ko sliktu abas darīja. Nu mans tētiņš tad viņai tā pateica, ka dāma mani vairs nespiegoja. Vismaz atklāti ne.

Vēl par to autiņu sišanu.
Manam auto arī pa brīvdienām viens 3,14dars vai cūka bija stumjoties priekš lukturi piebeidzis/usi.
Neviens naff nācis ne pieteikties ne kā.
Tad kāda tur vēl saticība.

Bija, kad apkārtējās vides, kaimiņu dēļ mainījām dzīvesvietu. Tagad forši. Viens otram lieki neuzbāžas , bet arī forši patusē kopā. ’Man patīk vasarā teiciens - "" paskaties, kaimiņš mauriņu nopļāvis"".   
vai arī, kad trīs kaimiņi vienlaicīgi pļauj...