kaut kaa taa !

jāaaa, žagatai ir smukas krāsas-melns un balts... un, f16... labrāt ēd, ko cilvēki dod... arī turpina domāt   

Es atbalstu pārišanu vīra uzvārdā, ja vien tas nav galīgi kreizī. ja reiz ģimene, tad ar vienu uzvārdu visi.Man tā patīk un patīk tieši tas brīdis, kad tu pārej sava vīra uzvārdā.Laikam atbalstu patriarhātu... labā nozīmē.Man liekas, ka tā sieviete jūtas kaut kā sievišķīgāk, tā kā pasargāta, nevis visu varošā,visu lēmēja, noteicēja.   

Piekrītu uzskatam, ka apprecoties sievietes identitāte mainās, un pārejot vīra uzvārdā, viņa apliecina, ka ir manījies arī viņas statuss un piederība (viņai un vīram ir SAVA ģimene, kas, kā tas vēsturiski iegājies, turpina vīra dzimtu). Tomēr pati precoties nebiju ar mieru šķirties no sava meitas uzvārda. Tas ir gana rets (reti kurš to spēj pareizi izrunāt un uzrakstīt), bet vīra uzvārds pat nebija viņa dzimtas uzvārds. Tā nu pieņēmu "čerez čortočku". Nu esmu šķīrusies un nemaz nenožēloju, ka paturēju savu orģinālo.

Nu man darbinja nacies sastapties ar tadu savienojumu Zole Stipraa,tatad tevs vareja but karshu spelmanis      

kad precējos, pārgāju vīra uzvārdā. Kad šķīros- tajā paliku. man nepatika mans meitas uzvārds- tajā vienmēr esmu jutusies nelāgi. Laikam jau šķiršanās laikā vajadzēja pāriet mammas meitas uzvārdā- jūtu, ka tas ir manējais, tomēr to neizdarīju un tagad pārāk daudz ķēpas būtu ar papīriem...

Gadījās pērn sastapt jaunu lēdiju ar ļoti skaistu latvisku uzvārdu, turklāt -- ja ne Latvijā tādu vienīgo, tomēr arī ļoti reto... Ieminējos, ka ceru, jaunais vīrs būs tik korekts, lai pret tādu uzvārdu izturētos ar cieņu, -- ālujot, -- vai vēl gudrāk! -- piedāvājot kaut vai kā pusi šo skaisto salikteņuzvādru saglabāt... Dāma skumji pasmaidīja, -- nē, iecerētais esot iebildis kategoriski... Neko labu nodomāt nespēju par tādu nākamo: meitene gan gudra, gan viegli romantiska, -- tik strikts viņas uzskatu/vēlmju noliegums, iespējams, kopdzīvei diez vai palīdzēs, kaut gan šis jaunvīra striktums parādīsies vēl... un diez vai abiem tiem nāks par labu... Domāju, ka tāda attieksme pret otras puses viedokli var būt arī beigu sākums -- jā, pat jau p0irms paša sākuma... :)

   ja to sākumā spētu saprast...    

idiotisms- ja mīli tad uzdirst kāds man un kāds manai Sievietei tas uzvārds. manis pēc var pat vispār no uzvārdiem un vārdiem atteikties. ierakstot pasēs tik mīļvārdiņus kurus čukstam viens otram austiņā

Apdirsies mīlētājs. Nu ja.

Man nepatīk mans meitas uzvārds, tas neatbilst mani būtībai. Īstenībā smieklīgs uzvārds, no viņa jaunībā tika atvasināta smieklīga, bet mīļa un paradoksāla iesauka - bumbulīts.

man abi uzvārdi pieder katrs tikai vienai dzimtai - gan jaunības uzvārds, gan vīra. pirmā pārstāvju varētu būt kādi pāris simti, kaut nav nekāds latviski parastais. otro (vīra) pārstāv viena ģimene, šobrīd laikam ap 20 cilvēku. man ir meita un dēls un meita ar savu draugu jau ir apmēram vienojusies - ja nu līdz tam nonāks, paliks katrs savā uzvārdā. jo uzvārds tiešām ar raksturu. :)

Tā pieklājas, ka tad, kad 2 kļūst par vienu veselu, pieņem arī vienu uzvārdu. Vīra uzvārdu. Kāpēc? Tāpēc ka vīrietis ir turpinātājs (sējējs)...

Jā... bet sievietei RADĪTĀJAI arī ir savas tiesības izvēlēties-pieņemt, nepieņemt, ar vai bez čortačkas...

piedodiet, ja neesmu respektējusi ju iepriekš publuskotās domas, taču mani uzskati nemainīsies...
es pieņēmu sava vīra uzvārdu, dzemdēju bērnus, kurus cerēju audzināt un nodrošināt kopā ar savu vīru..
pec oficiālās šķiršanās man bija izvēle... bet es paturēju , pat uzstāju par vīra uzvārda saglabāšanu...
un ja arī šobrīd mainīšu savu uzvārsdu- pirmais būs manu bērnu uzvārds..

sievietei emancipācijas laikmetā ir ļoti daudz tiesību. bet vienā brīdī no to tiesību pārbagātības apjūk gan sieviete, gan vīriets. un tad jāmeklē vainīgais, kapēc tā neiet... bet nav jau vainīgā...

Bet re kā Lešinskis par šloseru tika - vajag pareiz apprecēties.   
Bet te pirmajā lapā laba kombinācija ar abiem uzvārdiem iznāktu Ziemelis - Zvērs   

Man shkiet, ka precoties, tas ir svariigaakais cienjas apliecinaajums, viirietim, ar kuru piekriitu kopaa iet pa sho dziivi, ir pienjemt vinja uzvaardu. Taa arii peec savas paarlieciibas dariiju, bet kad vinsh atrada citu, tad skhiroties panjeemu atpakalj savu meitas uzvaardu, jo,ja man nav viira, kaadeelj man jaanes vinja uzvaards?

Ja tā, tad var iznākt, ka māte Jansone, bērni Andersons, Pētersons, Miķelsons   

Pēc likuma bērns dabū tēva uzvārdu. Ja vien vecāki nelemj savādāk.
Nu... ņefig drāzties i ar Andersonu, i ar Pētersonu, i Miķelsonu