Psiholoģijā tiek izšķirti trīs dvēseles stāvokļi - Cilvēks jūtas vientuļš, ir vientuļš un nolemts vientulībai. Šie ir tie stāvokļi, kas tomēr virza cilvēkus vienu otram pretī. Kā jums izodas appiet šos momentus, kad jūtaties vientuļi... A varbūt kāds tieši vēlas kādu brīdi būt vientuļš... Kas šejieniešiem ir aktuālākais - izjust vientulību vai izskaust vientulību?
Jā, reti, kurš pateiks zinu kā ir - justies vientuļam... Taču šeit laikam runātīgie vairāk ir tie, kuri reizēm grib, bet apstākļu spiesti nevar pabūt vienatnē...
un kas būs ar to, ka nav normālu attiecību, kādas mēs vēlētos ar pretējo dzimumu? Jā, mēs vienmēr būsim starp tuviniekiem, darba kolēģiem, draugiem, bet vientuļi, jo ir lietas ko mēs vēlamies, bet viņi nekad mums tās nesniegs
izjust vientulību vai ne_izjust vientulību, bet būt vienam, cik nepieciešams personālajai psihohigiēnai + tik, cik darbiem, kurus darot negibu, ka mani traucē un/vai ņerrā. ja kāds viens un neņem to smagi, tas ne piederas pie 1-tulības, ne sikologi to kā izdala?
00
13/02/2009 21:30
Neizjūtu un negribu izjust vientulību. Bieži gribu būt viena vai pavisam mazā, patīkamā kompānijā. To skaidroju ar darbu, kas cauras dienas saistīts ar daudz cilvēkiem, kolektīviem...
00
13/02/2009 21:33
varbūt tiešām haralds tēmu pavēra vaļā... es ar nevaru ciest, ja koncentrētam darbam sakopojot spēkus, kāds uz pirkstiem blenž. kāda no bijušajām nevarēja ciest, ka nolūru, kā viņa pīrāgus cep...
00
13/02/2009 21:48
He, he... es atkal paģēru lai man uz rokām skatās...
00
13/02/2009 22:05
Man patīk būt vienai. Un esot ar sevi es nekad neesmu vientuļa. Drīzāk vientuļa es jūtos lielos ļaužu pūļos.
00
13/02/2009 22:39
Dievinu būt viena, bet neciešu vientulību. Bet pietiek kādam pārāk uzstājīgi ielauzties manā personiskajā dzīvē, kā man uzreiz pietrūkst gaisa. Ai, šī ir gara tēma.
00
13/02/2009 22:41
Kopš esmu izbeigusi darba gaitas, sāku arī saprast, ko nozīmē sociālā atstumtība. Bet domāju, ka arī pie tās pieradīšu.