abet zāle tolaik tomēr bija zaļāka...
gan tāpēc, ka paši jaunāki, gan tad, ja priekšnieki lika nokrāsot, jo brauca vēl lielāki priekšnieki

5dien, redze vnk bija labāka!

Es vispār arī tāpat:)Bet sapratu, ka diskusijas tēma ir par to, kas tieši ir bijis padomju laikā.Tāpēc piebildes par to, ka ne tikai te tā ir bijis, bet arī daudzās citās valstīs.

Toties tagad sarunas "apkalpošanas kvalitātes kontroles nolūkos" tiek ierakstītas.

Bet zāle bija gan zaļāka, jo tik mežonīgi nepļāva:)Ja par redzi, tad arī tiesa, pillīgi bez iesmiešanas-bail pie tuvas radinieces ciemos braukt(piedod ixxi par tēmas čakarēšanu), nav vēl pēc redzes korekcijas satikta, bet tel.sarunā izstāstīja, ka ir izmetusi vienu labu šķitušu somu ārā:)Ērgļa ocs ir rādījusi, ka šī galīgi nobružāta.

Jā, ja par izsekošanu, tad tagad ir augstāk pilotāža-nenotiek tik manāmi, bat čipi visiem ir-citiem pat vairāku veidu, un filmzvaigznes mēs visi esam, pat mežā ogojot, drons virs galvas noplivina

jā, un ja jau vēl par padomju ’’labumiem’’... Liepāja bija gandrīz pilnīgi slēgta pilsēta, tāpat visa piekraste... tu-latvietis nevarēji vakarā līdz jūrai aiziet!!!... visa pludmale bija smuki uzarta, lai katru pēdu varētu redzēt..., ja nu tu sadomātu uz Zviedriju kājām aiziet!!!

... tagad vēl trakāk, kā liepājā toreiz))))... kāja uz privātīpašuma un lode pierē un vairs nepapeldēsi šai saulē)))))...
bet ja atceroties... manas atmiņas pat ļoti jaukas un siltas par laikiem tiem... un arī šitie laiki labi..ne tik tikumiski gan kā tie)))))

Tieši tā Indrak, bankas kartes, internetbankas, aplikācijas mobilajos, atlaižu vai pastāvīgā klienta kartes, sociālie tīkli utt., viss mūsu kontrolei un izsekošanai. Un katru potenciālo darba ņēmēju apskata sejas grāmatā, instagramā un kur tik vēl ne. Pats smieklīgākais ir tas, ka ar aizdomām skatās uz tiem, kuri nav izplājušies pa visiem soctīkliem. Tās ir aizdomīgas personas, jo noteikti ir kas slēpjams. Lai ko tādu izsecinātu, nu tur vajag "intelektu".

frīna, tolaik vnk nebija vēl tāda attīstība, ja būtu-būtu nočipoti jau tolaik, ka nemetas...

Esmu te un tagad un man ir labi. Ik pa laikam jāatbrīvojas no kāda tā laika galvā iecirsta standarta un paliek ar vien vieglāk. Nu ja, toreiz tramvajs bija 3 kop, toties tagad man vienalga, cik maksā biļete, man ir savs transports. 

Jauki, ka tomēr ir vēl kāds, kam zāle likusies zaļāka... Nu ne viss bija galīgi paļams... man ar šķita, ka gatavot (ēst) prata ja ne labāk, tad vismaz pamatus iemācīja skolā... Man patika, ka mazmeitai bērnu dārzā māca kā tosterī jāgatavo maize...     un par vienādajiem no inkubatora... tomēr gribu teikt ka nav taisnība... man no 5 klases bija pašas šūtas kleitas un adīti džemperi, jo vecmāmiņai dikti patika mani uz to mācīt, lai būtu oriģināla...

0.70 centi pērkot kioskā, un 0.80-pie vadītāja! -tas Liepājā..

Visu nepaguvu uzlasït, tikai lïdz zālei tiku.
 Par zāli nepiekrïtu. Zāle tagad zaļāka. Lïdz ko tā izplaukst un nozied, tā paliek bezkrăsaina. Tieši pļaušana pagarina zaĺo, acïm tik patïkami  stadiju. Un tagad jāpļauj, lai saņemtu subsïdijas. Par privātmājăm pat nerunăsim, tur gan daudzi părcenśas.

... toreiz naudas kults nebija tik aktuāls... ne tik daudz kā par pelnīšanu..bet par personības attīstīšanu... šodien bērniņu skolot un vispusīgi apmācīt, ne katrs var... toreiz gan, ej, kur gribi..pulciņi..sekcijas... visi ceļi vaļaa... i nabagu mazāk bija... i narkomānu... daudz labumu šodien ir ievazāts)))

Tolaik bija citi līdzekļi par kuriem zinājām, tagad, bieži vien pat neaizdomājamies kas slēpjas zem visām šitām fīčām "ērtību labad un, tipa, drošākai izmantošanai". ’Toreiz slimības lapas apmaksāja, tagad izrēķina laukā ka nemetas. Tas nekas, ka gan zāles jāpērk, gan pat nopietnāki izdevumi gadās. Kāds tur brīnums, ka cilvēki nāk uz darbu slimi, un ne tikai savu veselību bendē, bet apdraud arī apkārtējos ar saviem sievusiem un vīrusiem. Bija prēmijas un trīspadsmitās algas. Man atvaļinājums bija 5 nedēļas, jo deva papildu dienas gan par bērniem, gan kā speciālistam. Nodokļi bija samērīgi, neveidojās situācija, kad algots darbinieks paliek parādā valstij, neviens nespieda lielāku pirkumu veikt tikai un vienīgi caur banku, un mierīgi pieņēma domu, ka cilvēks naudu mašīnai, ledusskapim, TV kastei vai kam citam ir sakrājis.
Ojs, atceros kā šampanieša pudelēs krāja 10 vai 15 kapeiku monētas, tad nesa uz Krājkasi samainīt, vai iemaksāt krājgrāmatiņā. Es krāju metāla rubļus. Kā 100 sakrājās, tā noguldīju uz grāmatiņas. Rezultātā, vairāku gadu garumā, sakrāju istabas iekārtai. Bleķa rubuļu vairs nav, bet var jau krāt, kaut tās pašas 50 centu monētas.

Es par zāli domāju saprātìgu pĺauśanu:)mūspusē pĺauj tā, ka putekĺi griežas un brùni pleķi paliek, un tā zāles zaĺuma apspriešana, bija drusku jokošanās, tāpat bailes par radinieces apciemošanu:)

Cilvēki, kuri strādāja valsts uzņemumos, dažādos kantoros un rūpnīcās un dzīvoja valsts dzīvokļos, bija ar dzīvi apmierināti. Algas gana lielas, prēmijas, mistiskas 13.algas, par dzīvokli un komunālajiem maksajumiem jāmaksā maz. Kaut caurām dienām plunčajies vannā un logu ziemā turi vaļā, jo karsts. Tas praktiski nemaksāja neko.
Bet, bija arī citi cilvēki, kuri paši kurināja, maksāja reālās cenas par pakalpojumiem un, neskatoties uz savām spējām, saņēma tik cik saņēma. Un iemācījās nepārtraukti grozīties. Kā jau teicu - privātmājām pat nebija konteineru kur mēslus izmest un kanalizācijas bedre bija jāsmeļ pašiem. Labākajā gadījumā atbrauca sūdu mašīna un izsūknēja. Bet tikai tad, ja šļauka bija tik gara un tika līdz tai bedrei.
Rezultātā, kad par visu bija jamaksā pašiem un tik cik maksā, tie kuri iepriekš dzīvoja ka kūrortā, nemācēja izdzīvot. Bet tie kuri grozījās iepriekš, turpināja grozīties un turpināt maksāt par visu reālo cenu.
Pārsvarā tie pirmie šobrīd ir neapmierināti ar visu, otrie klusē un "urbj" tālāk.

Riebās blatu sistēma... fuj
Beāte, tā ir.

man jāsaka kā solei toreiz biju jauna un smuka..
bet drebes tās bija pa blatu man bija ij džinsi, ij velvtenes un visko šuvu pati..un adīju
un pa vasarām strādāju gan audumbodē, gan universālveikalā un arī pārtikas bodē trapīju
tas gan jaunībā, bērnibā ja tur bija gan nošļukušas zeķbikses gan puiku zābaciņi, jo citu tai brīdi bodē nebija
ak jā un babuļas lakatiņš un smagnejs rūtains mētelitis
lab, ka vecmamma attapās un uzadīja cepurītes