es gan atceros laikus, kad Jāņi bija AIZLIEGTI... pilnīgi oficiāli... protams svinēja pa kluso tāpat... un atceros mežonīgos melnos dūmus no riepām, ko bija stilīgi tad dedzināt!!! Jā, un Zsvētkus es iepazinu tikai brīvā Latvijā... Un vēl atceros, ka nebija tualetes papīra, bet atejā stāvēja Padomju Latvija Komunists(bij tāds žurnālīts), kuru vajadzēja OBLIGāti abonēt katram partijas biedram. Dabiski, ka tas no pastkastītes uzreiz nonāca mazmājiņā..

Nu zin ar to pensiju ar nekas ideāls nebija, ome bija invalīde un pensija bij 36 rbļ. Viņas pensijas grāmatiņa vel tagad mammai ģimenes arhīvā saglabājusies, tā, ka tiešām zinu, ko saku. Bez bērnu atbalsta, nekas spīdošs ari tajos laikos. 
Un par viedokļiem, es ari regulāri ’’atrāvos’’, literatūras eksāmenā man samazināja atzīmi, jo man bija savs viedoklis, neskatoties uz to, ka deklamējamo dzejoli visu noskaitīju, pat vairāk zināju, nekā obligāto fragmentu.
Man pilnīgi nav tādas sajūtas, ka būtu zaudējusi kaut ko labu un ka tagad būtu baigi sliktāk. 90ie bija pasmagi, jā, bet tagad? Man ir pašai savs dzīvoklis, 3 istabu, centrā. Man ir pašai savs auto. Un es ceļu māju, lēni, pamazām, bet ceļu. Pad.laikos, tas nebūtu iedomājams, būtu baigais budzis un daža laba institūcija pētītu manu CV trakāk, nekā tagad VID nodokļu deklarācijas blanku.

un, ja es tajos laikos būtu uzrakstījusi šo visu, pie manām durvīm uzreiz klauvētu vīri pelēkos ’’vadmalas’’ svārkos!

Man ziemā vienmēr sala kājas... tajos sū... apavos, ko varēja nopirkt.

Redz, dīvaini, tas laikam tiešām kāda vide bijusi apkārt-tas par svētkiem, ģērbšanos, radošumu, mājām, dzīvokļiem.Jā priv.auto un telefons gan bija retajam.Un, protams, tajā laikā bija mājas tel, un masveidā tika izmantotas tel.būdiņas, tālsarunas pieteica vai nu mājās, ja nebija tel., tad devās uz pastu, bet tā tas savlaik ir bijis visur, vienkārši daudzas lietas ir nākušas ar laiku.

Un tās drausmīgās kokvilnas zeķubikses pirmajās klasēs..., kas saslīdēja pie potītēm elegantās krokās

Paldies Dievam tas laiks ir garām... esmu krietni laimīgākā šobrīd.

Kas gribēja - svinēja svētkus, bet viss bija aizliegts.
Un, kad vecmāmiņai bija jāsauc ātrā palīdzība, bija tālu jāskrien - uz vienīgo telefona būdiņu mūsu rajonā.
Privātmājām nebija kur mest atkritumus, tāpēc šķirojām jau tolaik - ko kompostā, ko dedzināt, ko vēlu vakarā izmest konteineros pie daudzdzīvokļu mājām.
Negribētu vairs dzīvot tādos laikos.

es arī laikam atkārtošos un teikšu-’’nekad neesmu tik labi dzīvojusi, kā tagad’’... neskatoties uz bardaku apkārt, es esmu apmierināta ar dzīvi!

Kaut kādas vienu brīdi bija, bet īsu, jo paps veda no Igaunijas elastīgās, arī no Krievijas.Ja par nošļukušajām, tad man ir viena feina bērnības dienu bilde, kur baltās zeķenes, smuki noļukušas.Bet, vispār aplika ap vidu gumijiņu un bija OK.Vinnētāji bija lēnie un tuklie(kādi gan bija reti sastopami)bērni, viņiem turējās labāk:)Kaulu kambariem, kā man, bez iepriekš minētas gumijas, šļuka.Jā, un atceros pavisam mazos gadiņos, bija taļļiņa ar zeķītēm:)Bet tas laikam bija vairāk, mazāk, visur, ne tikai pie mums.

Bija japiesaka tālsarunas un tad jāgaida.

Jā, bet tā bija daudzviet, ne tikai PSRS, ā.Un vajašanas arī, Amerikā bija komunistu psihoze, no viena grāvja otrā.Tagad mēs dzīvojam nosacīti brīvi... kamēr tēvocis Sems nepakrata pirkstu, nevajag pat knipi uzsist:)Visādi trakumi tāpat-visi tie masveida mī-tū, parpīlētās visādas tiesības-bērnu, slimo u.c.

Ak šīs tālsarunas ar puisi no armijas... užas

jā, un nedodies bērnu ’’sadzīvot’’ nelaulībā, vai skolas gados... un nedodies neapprecēties līdz 25 gadiem...

Bija vietējās tālsarunas un starprepubliku.Arī ar kapvalstīm- Ameriku u.c.bija.Tikai bija laicīgi jāpiesaka, tad konkrētā laikā bija saruna.Varēja gan no mājas, gan pasta.

Par bērnu sadzīvošanu ne laulībā u.c., tas jau gan laikam arī vispār varētu būt bijis, ne tikai pie mums.Ar laiku viss ir izmainījies.Uz labu, un arī ne uz tik labu:)

Es Z-svētkus mājās svinēju, bija izrotāta eglīte un saņēmu dāvanas. Bija bezmaksas augstākā izglītība, pat stipendijas maksāja, un darba vietu arī netrūka. Un jā, ja būtu laba pensija, es esmu gatava pensionēties kaut tūlīt. Uz ārzemēm tikt nevarēja, pat soc. bloka valstis apmeklēt bija gana sarežģīti, toties bijušo savienību varēja krustu šķērsu izmalt, un biļetes transportam bija lētas.

jā, un šīs tālsarunas tika smuki noklausītas, to nepieminēji! Visās lielajās viesnīcās bija ’’dabā neesošas’’ telpas, kur sēdēja vīri pelēkā... Un visās ekskursijās un ārzemju braucienos līdzi brauca vīri pelēkā... ne soli bez novērošanas. Ne par velti radās teiciens-’’sienām ir ausis’’

NU, tas ka noklausītas, tas jau tāpat skaidrs.Bet pieļauju, kas tas bija apbusēji.Ja par sienām ir ausis, tad šitas teiciens vai nebūs jau no viduslaikiem, vai pat alu laikiem:)

Indrak..., bet man ir pilnīgi vienalga, ka arī citur tā bija... es stāstu par savu dzīvi, savu bērnību, savus pārdzīvojumus... un to, ka man pašreiz IR labāk, brīvāk, košāk, priecīgāk!!! Un lai tā ir arī citur! PEACE!!!!