Par hormonālo tablešu tēmu runāt atturēšos, jo... mans organisms ar viņām ne visai labi sadzīvo, pat avārijas tablete lietota vienreiz 2 gados atstājusi spilgtas atmiņas, tātad hormonu kontracepcija nav man.Bet galu galā ir taču citas alternatīvas.
Par tēmu- kā vīrietis jūtās uzzinot, ka bez viņa pieņemts lēmums par labu aboratm? Es domāju, vīrietim ir pilnas tiesības piedalīties lēmuma pieņemšanā, tikai jautājums- cik daudz no viņiem to izmanto? Nu tas tā- ļoti vispārēji par visiem sakariem runājot - gan nopietnajiem, gan nenopietnajiem
Savukārt nostāja- uzreiz pametīšu, ja iztaisīs abortu man šķiet pārāk kategoriska. Situācija, kas piemeklēja mani pirms 15 gadiem. Godīgi izsargājoties ar gumijas mētelīti pirktu aptiekā(!) tas procesa vidū vienkārši sadalījās gabalos. Jau 1 bēbis uz rokām, vīrs bez darba, bet es tikko pieņemta jaunā dienestā, kur skaidri un gaiši pajautāja(un toreiz to drīkstēja darīt!!! ), "cerams ģimenes pieaugums netiek plānots, pretējā gadījumā jūs mums nederiet". Un mums patiesi nebija plānots.Negribu tagad uzskaitīt visus sūros faktorus, kāpēc, bet tiešām tas nebija iespējams, gribiet ticiet, negribiet neticiet. Ak jā, arī avārijas tabletes toreiz nebija aptiekā, a pulkstenis tikšķ... Un tika pieņemts lēmums kopā ar vīru. sajūsmā viņš nebija, tomēr atbalstīja. Un ja jūs tagad man jautāsiet, kā es pēc tam jutos... iespējams piedzīvosiet vilšanos un uzskatīsiet mani par briesmoni- es vēl līdz šim brīdim uzskatu, ka TOREIZ un TAJOS apstākļos rīkojos saskņā ar sevi un nedzimuši zīdaiņi man sapņos nekad nav rādījušies.Šodien, ja iekristu uz abortu neparakstītos, jo dzīve vairāk vai mazāk ir stabilās sliedēs, bet toreiz pieņemto lēmumu nenožēloju.
0
0