46. Jau 46. 
Vienkārši tas, kas galvā sestdienas rītā...
Piecas dienas tu ej un strādā. Bez prieka. Bez baudas. Tikai lai kaut ko nopelnītu. Kaut ko. Tev knapi pietiek no algas līdz algai. 
Kāpēc es te rakstu? Tāpat vien!... Lielākā daļa uzliek masku un priecājas par dzīvi. Nē nu ir jau arī laimīgi cilvēki...  
Katru dienu tu dari vienu un to pašu. Un nekas nemainās. Ko gan lai maina? Darba vietu? Citur maksā vēl mazāk. Un tu atkal ej- galvu nokāris, smagi nopūties tu dari to darbu. 
Ko tu gribi? 
Gribu daudz naudas! 
Gribu saprast uzzināt kā tikt pie naudas! Kā?! 
Gribu salabot zobus. Gribu mātei izremontēt dzīvokli. Gribu bērniem palīdzēt. Gribu visus parādus atdot! ... Bet... Tu ej uz darbu. Vienreiz mēnesī ieskaita naudiņu. Uz papīra smuki. Rupji sadalām trīs daļās. Valstij nodokļos- par ko? Ko viņi labu dara? Viena trešdaļa parādu piedzinējiem- pats vainīgs, neko darīt. Un viena trešdaļa pašam.
Dzīvokļa īre, maksājumi...
Kādi zobi? 
Kur ņemt naudu?
Bezcerīgi...
Pirmdien atkal uz darbu. Ej kamēr vari. Kad nokritīsi būs miers. Nevajadzēs ne zobus labot ne palīdzēt kādam...