Es arī par to, ka attiecības ir jāsakārto līdz galam. Jāpabeidz, jāpieliek trekns punts, un tad tikai var sākt veidot jaunas. Protams, ka vieglak ir aiziet angļu stilā neko nepaskaidrojot, lai otrs mokās ar mūžīgo jautājumu : kāpēc? Un vēl, pirms pacelt cepuri/pamāt ar baltu lakatine, vajag tomēr padomāt, vai tā nav vienkārši egoistiska un gļēva bēgšana no sadzīves problēmām, kuras neizbēgami rodas katram, tā vietā, lai tās kopīgi risinātu (Skumji, bet mūsdienās ļoti izplatīta parādība) Un vai pats aizgājējs ir runājis ar otrinieku par to, kas varētu būt savādāk, un kā to risināt, padomāt, ko pats/pati ir devis un darījis, lai būtu maksimāli labi gan pašam, gan laulātajam. Ideāli nebūs nekad. Piekrītu, ir gadījumi, kad nekas nav līdzams, un jāiet šķirti ceļi, bet bērns nekur nepazudīs, un ar to ir jārēķinās, un arī atbildība par to ir jānes. Pat izveidojot jaunas attiecības bērns no iepriekšējām ir un būs, un jaunajām otrajām pusītēm tas ir jāpieņem. Un tēva pienākumi tāpēc atcelti netiek, tāpat kā mātes pienākumi. Un nevar gribēt, lai mātes jaunais draugs/vīrs atvasi pieņem, audzina un uztur, kamēr pats dzīvo zaļi, neceļ ne ausu par bērnu, un labi ja vēl uzturlīdzekļus samaksā. Derevņa, varbūt atbilde slēpjas tajā, ka Tavs darbs jau tā reti ļauj redzēties ar bērnu, un jaunās attiecības šo iespēju vēl samazina, jo gribas laiku veltīt arī jaunajai draudzenei, kas ir tikai loģiski. Tāpēc situāciju mēģina risināt kā māk, jo tēvs arī atvasei ir vajadzīgs.
0
0