Šobrīd ir brīdis, kad taisnīgumu meklējam citās zemēs – un nav svarīgi, vai tiešām tas tur tiek atrasts. Sliktākais ir tas, ka tiek atmestas cerības šo taisnīgumu sasniegt šeit uz vietas Latvijā, un tā ir valsts viena no būtiskākajām problēmām."
Tā, piemēram, ne bez entuziasma un ne bez profesionālās iniciatīvas tagad ir juridiski nostiprināta tāda mežonīga bezprātība kā aizmuguriskā tiesāšana. Tagad jau ir sasniegta tāda mežonības meistarkvalitāte, ka cilvēks nemaz nezina par viņa tiesāšanas gatavošanu. Bet visamizantākais - cilvēkam nepaziņo pat tiesas spriedumu.
Patiesībā mūsu juristiem, taisnīguma nihilisma ņirgām, cilvēks nemaz neinteresē. Staļinam mītiski piedēvē vārdus „Nav cilvēka, nav problēmas”. Mūsu juristiem cilvēks nemaz nav vajadzīgs. Mūsu juristiem vajadzīga ir vienīgi cilvēka manta (nauda, māja, mašīna), lai to aizmuguriski atņemtu, ja kāds to ir apmaksājis izdarīt. Mūsu juristi var droši teikt „Galvenais nav cilvēks, bet viņa manta”.
LR taisnīguma tabesa visdziļākais cēlonis katrā ziņā ir „panākumi” audzināšanā un izglītībā. Ideoloģiju neuzdrošinos pieminēt, jo mūsu superstulbā valdošā kliķe neatzīst ideoloģiju. Tāpēc lieku mieru ideoloģijai. „Panākumi” jau lieliski ir redzami audzināšanā un izglītībā. Ar to pilnīgi pietiek. Internetā ir lasāms, piemēram, šāds glaims: „Gadiem ilgi klanīdamies naudas un varas priekšā, gadiem ilgi godinot glancēto žurnālu elkus, nevis reālus sasniegumus, gadiem ilgi pieļaujot un pat kultivējot netaisnīgumu mūsu valstī, esam nonākuši tur, kur esam. Mēs pieļāvām situāciju, kurā tie visnegodīgākie un bezkaunīgākie kļuva tie visveiksmīgākie. Mēs pieļāvām situāciju, kurā tādi jēdzieni kā morāle, vērtības un solidaritāte tika trivializēti vai pat pilnībā ignorēti, kur šie jēdzieni tika pasludināti par mazsvarīgiem, tika uztverti kā tāds viegls putukrējums uz kūkas pamatmasas, līdz brīdim, kad attapāmies, ka nekādas pamatmasas, kuru noklāt ar krējuma garnējumu, vairs nav, ka ekonomika ir sagrauta. Negribējām saprast, ka labklājībai un tautsaimniecības plaukšanai ir vistiešākais sakars ar to vidi, kurā tā attīstās. Nespējām vai negribējām saredzēt, cik duļķaini ir ūdeņi, kuros peldam, un nenojautām, cik smagi pēc laika kļūs mūsu elpošanas un kustību traucējumi."
Tas tika drosmīgi pateikts 2009.gadā. Tagad ir 2015.gads, un mums ir vēl daudz vairāk, ar ko lielīties cilvēces sistēmiskās krīzes reibonī.
Ceru, ka šoreiz nebūs pārāk gari. Konspekta beigas. Atkārtoju - autors A. Priedītis, avots - pietiek.com
0
0