Es, kā jau ne visai latviski kulturāls cilvēks, baidos kļūdīties, tomēr Lizettte ir ievietojusi apbrīnojami precīzi situāciju raksturojošas rindas. Precīzi nenocitēšu, bet Merķelis 200 gadus atpakaļ, raksturojot latviešus, par šo ir rakstījis. Latvietim ir mentāla nepieciešamība ciest ... bāreņi, mātes acis ... un visa kulminācija - okupācija! Neko svētāku un neaizskaramāku par latviešu mūžīgajām ciešanām nav iespējams ne radīt, ne izdomāt. Es laikam saprotu, kāpēc Ušakovs daudziem tautiešiem nepatika. Viņš darīja, mēģināja, kā mācēja, ... riskēdams atņemt bāleliņiem iespēju un pamatu raudāt par to, kā mums komunisti ir pāri nodarījuši un kā mēs 32 gadus jau nekādi no tā nespējam atgūties un vēl gadus 100, kā izskatās, arī nespēsim. Uz šo ciešanu altāra ir upurēta iespēja izveidot normālu valsti, bērnu un mazbērnu nākotne, vietējo nelatviešu dzīvju nākotne un tiks upurēts vēl un vēl ... pieminekļi, ekonomika ... Pareizi, mūsu nākotne ir "seši mazi bundzinieki", "mātes dziesma", utt. Kas rādās nākotnē? Ka dzīvojām, ka eksistējām Merķeļa laikā, tāpat eksistējam tālāk ... Paraudāsim, gan jau baronlielskungs apžēlosies un mums kaut ko iedos. :)
0
0