Cieņu pelnījis viņš nav, bet viņa afērista talants un prasmes pelna zināmu atzinību. Vācijā pastudēja ķīmiju, apnika, iestājās juristos, knapi novilka pirmo līmeni, apnika, iestājās maģistrantūrā politologos, kaut kā nomocīja. Darba nekāda lāga nebija, pateicoties krievu valodas zināšanām, iekārtojās par tiesas tulku. Iztika ar sievas - jaunas mediķes ienākumiem. Kad Latvija atguva neatkarību, atcerējās par to, atjājās uz LV, sievai par šausmām, kura ar bērniem palika Vācijā. Gadu un mēnesi nostrādāja par tieslietu ministru Birkava valdībā, bet tas nu nav nekāds sasniegums, tur bija kaut kādi 30 ministri un labklājības ministrs bija vecais ķēms Ritenis no Austrālijas. Tolaik vienkārši nezināja, kā no tiem ārletiņiem atkratīties, viņi zīdās visur klāt kā dēles. Kad valdība krita, aizprasījās atpakaļ uz Vāciju pie frau un kinderiem par vēstnieku. Kad vajadzēja Latvija izvirzīt savu tiesnesi Strasbūras tiesā, ātrumā un apjukumā nevienu starp vecajiem padomju reliktiem tiesās un prokuratūrā, kas spētu kaut vai angliski puslīdz ko saprast, neatrada, pa burzmu izvirzīja Levitu, aizmirsa diplomus paprasīt uzrādīt. Tālāk, kad iestājās ES un vajadzēja 2 tiesnešus ES Tiesā, atkal bija tā pati problēma, no visa juristu bara kaut cik sakarīgus atrast neatrada, atcerējās par levitu, atkal diplomus neviens nepārbaudīja. Tālāk jau džekam piemirsās, ka viņa karjera balstās uz nejaušību, sāka savā ārprātā lūkot pēc prezidenta krēsla. Izdevās piecūkot Satversmi ar savu eseju. Un ar trešo piejājienu izdevās arī iejāt Rīgas Pilī. Nu, un tagad vispār visas skrūves izļodzījušās, pat noticējis, ka ir Nācijas Tēvs un Glābējs, murgo nesakarīgus neoloģismus un štuko, kā pārveidot valsts iekārtu.
0
0