Nedaudz par melīgajiem ārstiem un viņu melīgajām w@kcīnu "iestrādnēm". Centīšos saprotami un vienkārši izskaidrot. Pirmais es ticu kaut kadam vīrusam un slimībai, bet es neticu vīrusa bīstamībai un w@kcīnai.
Agrāk (pirms C0WlD-19 ēras) w@kcīnas pagatavoja šādi. Atrada (izdalīja) patogēnu (vīrusu vai baktēriju), tad iemācījās to pavairot, piemēram, olās var pavairot gripas vīrusu. Te arī ir tie citur pieminētie embriji, kurus izmanto vīrusu pavairošanai. Šeit jāatzīmē, ka ne visus vīrusus ir tik viegli pavairot, ir grūti atrast, kur tos varētu pavairot. Jāatzīmē, ka dažus vīrusus ir ļoti grūti izdalīt, jo tie ir nenormāli mazi. Tāpēc ne pret visiem patogēniem var radīt w@kcīnas.
Tad kad zinātnieki ir iemācījušies pavairot vīrusu/baktēriju, tikai tad var sākt domāt par w@kcīnu. Sākas eksperimentēšana. Īsāk sakot pavairotajiem vīrusiem "lej virsū" visvisādas toksiskas un mazāk toksiskas vielas ar domu novājināt, nogalināt vai atšķelt kādu vīrusa daļu, kuru varētu izmantot imunitātes radīšanai. Tad šo "kokteili" ievada pelītēm un skatās, vai tās saslimst, vai veidojas antivielas utt. Ja viss ok, tad pāriet uz cilvēkiem. Imunitāte veidojas pēc šāda principa - novājināto, nokauto vīrusa daļu ievada asinīs, kur tam uzklūp virsū mūsu imunitātes šūnas, kuras rada imunitāti pret konkrēto vīrusu. Tā kā vīruss ir novājināts, vai nokauts, tad slimība neveidojas, bet veidojas imunitāte. Šīs varētu būt tās iestrādnes.
C0wld 19 gadījumā gan viss ir pilnīgi savādāk. Ir it kā izdalīts kaut kāds vīruss, kurš iespējams var izraisīt slimību. Ir iegūts tā vīrusa ģenētiskais kods. Bet ne ar kādiem vīrusa pierādīšanas postulātiem nav pierādīts, ka šis vīruss var ierosināt konkrēto slimību. Jāatzīmē, ka to arī dažos gadījumos tik viegli un ātri nevar izdarīt. Cik saprotu vīrusa pavairošana arī tik vienkārša nav. Bet tas nav svarīgi, jo pēc vecā w@kcīnu izstrādes mehānisma w@kcīnu nemaz neviens netaisījās gatavot. Mehānisms ir pilnīgi cits.
Tā kā šim vīrusam ir noteikts it kā tā ģenētiskais kods, tad no tā ņem infomāciju. No šī koda ir paņemti gan fragmenti slavenajiem testiem, gan arī paņemts fragments, kurš kodē pīķa proteīnu un tiek izmantots w@kcīnu radīšanā.
Šajā gadījumā imunitāte tiek veidota pēc pilnīgi cita mehānisma. Daudz reizes sareģītāka. Vīrusa svešā daļa tevī nemaz netiek ievadīta. Tiek ievadīts kods, kurš iekļūst tavā šūnā un uzražo šo cilvēkam svešo daļu, kurai būs jārada imunitāte. Vai kaut kas varētu noiet greizi? Īsti nevar pateikt, jo iepriekš uz cilvēkiem nekas tāds nav mēģināts. Redzot tās bildes ar ādas izsitumiem, un trombocitopēnijām, manuprāt, iet gan kaut kas dažiem cilvēkiem ļoti šķībi. Iespējams, tas ir atkarīgs no paša cilvēka gēniem. Mans variants ir tāds, ka tad, kad svešā vīrusa daļa nāk ārā no tavām šūnām, tā paķer sev līdzi (saistās) arī ar kādu normālu šūnas daļu (proteīnu). Imūnai sistēmai neizdodas atšķirt labo no sliktās un tā nostrādā uz abām. Rezultātā veidojas imunitāte ne tikai pret vīrusa daļu, bet arī pret tava paša organisma daļu un tad, kad tā atrod tavu labo daļu kaut kur citur, piemēram, ādā, tad tai uzbrūk un veidojas izsitumi. Tās ir tā saucamās autoimūnās slimības, kad organisms uzbrūk pats sev. Kā tur ir patiesībā, to neviens nezina, vajadzīgi gadu desmiti, lai saprastu.
Šī ir pilnīgi jauna tehnoloģija, būtībā zinātniskā fantastika, cilvēks iejūtas DIEVA lomā un spēlējas virspusēji ar cilvēka ģenētiskā mehānisma iespējām. Iespējams, šī nākotnē varētu būt ļoti laba tehnoloģija. Bet šobrīd tā tiek lietota daudzus desmitu gadus par ātru. Tehnoloģijai nevar būt nekādu iestrādņu, jo neviena w@kcīna cilvēkam pēc šīs tehnoloģijas nav iepriekš taisīta. W@kcīnu iespējamā efektivitāte pret šo vīrusu ir ļoti apšaubāma, jo jau tagad vīrusam ir ap 12000 mutāciju, kuru biežais veidošanās daudzums būtībā tiek ignorēts. Pat, ja tā tagad darbojas, ar katru mutāciju pieaug iespējamība, ka tā nākotnē nedarbosies. Pret dabas likumiem cilvēks ir bezspēcīgs un vīrusi pielāgojas. Ir arī tāda lieta, ka vīruss pats par sevi var arī pazust.
Protams, ka pastāv arī pavisam ļauni šīs tehnoloģijas izmantošanas varianti, kā piemēram imunitātes izmantošana sieviešu grūtniecības hormonu iznīdēšanai (sterilizācijai). Antivielas iznīcina grūtniecības hormonus un sievietes nepaliek stāvoklī. Šo varētu būt ļoti grūti atklāt. Pastāv arī neticams variants, ka ievadītais ģenētiskais materiāls kodē jaunus vīrusus, kurus w@kcinētais cilvēks var nodot tālāk. Vīrusiem nebūt nav jābūt tādiem ar acīmredzamiem simptomiem. Ir nemanāmi vīrusi, kuri palielina kā piemēram noteiktu audzēju attīstību risku. Zinātne, kuru mēs redzam ir tikai aizberga augšējā daļa, īsto zinātnes progresu mums neviens neatklās. Tas ir noslēpums.
0
0