Vasariņ, bet kā tad no ļoti labi uz visvislabāk ))?
Ta gan es pati smaidu, jo tāds dvēseles stāvoklis sievietei var būt vien ļoti īsu brīdi.

Es jau nesaku, ka būs mūžīgi.
Bet pašlaik ir tā un man ir labi, tā kā ir.  

Variants būtu- attiecības, kurā katrs paliek savā mājvietā... Varbūt...

Pienene - es nevienu mirkli, pat domās nepieļauju, ka būt vienai, tas ir cool.. Izdaru secinājumus no savas un citu sieviešu dzīvēm -paliekot vienas sievietes nepazūd! Es runāju tikai par šo aspektu. Jo vajadzība pēc otra vienmēr ir dzīva, stulbi to noliegt - cilvēka dabā ir ieliktas ilgas pēc pēc otra cilvēka tuvuma, pieskārieniem... vajadzīgs kāds, kas kaut vai no rīta ejot uz darbu nobučo uz vaiga, pieglaužas, pažēlo, atbalsta un šīs vajadzības ir abiem dzimumiem.

Svilpīti - mans viedoklis vispārināts daudz maz pamatoti. Jau kultūrvēsturiski tā ir izveidojie, ka mūsu reģiona sievietēm dažādos laikmetos ir nācies būt (uzsvars uz - nācies! nevis brīva izvēle) vīrišķīgām. Vīri gāja karā, mežā, jūrā un ne vienmēr atgriezās... Mūsu pašu filmā Ezera sonāte šī traģēdija lieliski parādīta - vienā mājā dzīvo 4 sievietes un viens mazs puika. Sieviete ir spiesta! (vēlreiz uzsveru - tā nav viņas izvēle) veikt vīriešu darbus, jo nav jau neviena cita, kas to izdarītu... Mūsdienās, kaut arī citi iemesli, nekur tālāk jau neesam tikuši... Tāpēc nevajag pārmest sievietēm spēju diezgan pat viegli iznest dzīvi uz saviem pleciem un vēl paspēt priecāties par to, jo mēs šo prasmi apgūstam jau gadsimtiem.

P.S. Patiesībā - Vīrieši - Jums vajadzētu lepoties ar mums - sievietēm, jo ar mums dzīvē nepazudīsiet!

P.P.S. Lielā mērā tieši vīrieša varā ir palīdzēt atplaukt sievišķībai.

..pienen... tam, par problēmu risināšanu gan nepiekrītu.
Protams, ir ļoti labi, ka ir otrs cilvēks, uz kura atbalstu un plecu vienmēr vari paļauties..kas vienmēr ir tavā pusē utt.
BET ... vai tā vienmēr  un visās attiecībās tiešām ir???
Stipri šaubos...
Pamatā apkārt redzams, kā sievietes (ļoti bieži) uz savien pleciem nes  visas ģimenes problēmas, darbus, virtuvi, bērnus, pat pelna vairāk... un tik un tā vēl vecis vazājas apkārt, un sieva slikta.
Nuuu... tad nu labāk gan vienai... un risināt tikai savas problēmas, domāt tikai par savām vakariņām, par savām nemazgātajām zeķēm un nokopt savus netīros traukus..

Nu nez... es labprātāk risinu saviem spēkiem piemērotās saimnieciskās ikdienas lietas, atstājot vīrietim auto lietas, malkas sagādi utt.
Esmu arī riteni mainījusi, bet labāk lai to dara vīrietis.
Es varu airēt laivu jūrā, ja vīrietis liek tīklus, varu zarus vilkt un dedzināt, ja vīrietis zāģē utt. Esot vienai, man maz kas no tā tiek..))

Ja sāc spriest, tad jau vientulība

Pienenīt- tev ir cita dzīvesvieta...
Man nav jārūpē malka, nav jārok dobes, nav jāairē, auto vietā- velo ( bet gan velo, gan auto var remontēt servisos un tas nebūt nav jādara pašai).

... ta velti spriedelējam..  
Viss tik un tā notiks tā, kā paredzēts.
tam, kam paredzēts palikt vientuļam, tas tāds arī paliks.
Lienam ka vai no ādas laukā.
Katram savs liktenis.
Tāpēc... jāļaujas  vienkārši plūdumam..

Kad sievietes šitā saslavē vienatnes dzīvi, vīrietim jāsak justies nevajadzīgam?

Asaks
Vīrieši ari slavëja vientulību, jo neviens negrib atzīt ka kaut kas trūkst. Varbūt ari ir pareizi pieñemt situāciju tādu kā ir, ja dzīve dod citronus - taisi limonādi ;)... Dos mīlestību, tad grābs to ciet

Domāju, ka neviens nenāk ar uzrakstu uz pieres "tava mīlestība". Bieži brāķējam likteņa piedāvājumus savu dažādo iedomu dēļ. Un tā mierīgi paiet garām.

Piekrītu!
Jo kas reiz dzīvē ir aplauzies, mēdz izstrādāt kritēriju sarakstu un bieżi neatkāpjas no tā. Uz tiem citādākajiem pat neskatās, bet varbūt tomēr vajadzētu ;)

Jā, mani ar tas kritēriju saraksts vienmēr mulsinājis, jo aiz tā pazūd pats cilvēks.

Domāju, ka kritēriju saraksts ir kā aizsargmehānisms lai netrāpītu atkal uz grābekļiem

nu protams, ka lepojamies... teātrī lepojamies, viesībās lepojamies ... ā... un arī midziņā lepojamies..., bet tur gan pārsvarā paši ar sevi...

tā apmēram pa diagonāli pārlasot, likās, ka valdošais ir uzskats:
      vienatne/vientulība = brīvība
 Neierubīju... Tātad, piemēram es,  šos pēdējos 35 gadus neesmu brīvs? (resp. esmu nebrīvs, ieslodzīts, sasietām rokām un vispār sen neelpojošs?)
Nez kāpēc man liekas, ka mīlot un esot kopā ar mīļoto, esmu patiesi brīvs un elpoju dziļāk un spirgtāk.

..piektdieni, redzi, ir tāds fenomens(vismaz pie mums), cilvēki ir aizmirsuši termina "laulātais draugs ", jeb "dzīvesbiedrs " nozīmi.
Tas tiek asociāts aptuveni ar "mans īpašums".
Un  laulātie viens otram cietumsargi.
Es vienmēr esmu teikusi, ka otru nedrīkst ieslodzīt, piesiet!
Tikai tad kopā nodzīvos ilgus gadus!
Otram jādod brīvība!

Kaut kur te vai cita diskusijā izkanēja, ka vajag pazeminat prasibas, vajag veci atrast pabikstit, lai salabo zobus, atrod darbu u.t.t.t..tipa labs cilvēks..
šodien riponos tādu nelieli gabalu man preti nāk virietis, gadi 35-40 normāli apģērbies..pēc plenča arī it kā neizskātijas..UN tad vinjs ņem uz izšņauc degunu tieši uz ielas, punķu atlikumus noslauka gar biksēm.:DPienācis tuvak vaicāja vai mni nevajag palīidzēt(labs cilvēks).
Varētu jau savākt pāraudzinat, ka tā darit nav smuki:D, bet pirmais iespaids..tāds veeeeeeeee, ka ar tādu nekas kopgs nav iespējams.

Taisnība, anks.
Tur nekas nav  darāms.
Ja nav iekšējā inteliģentuma... neko no tāda neiztaisīsim!
No vienkārši prastajiem... jo tālāk, jo labāk!  
No vienkārša lauku puiša var radīt vīrieti, uz kuru atskatās, bet no rupekļiem un prastuļiem neko nevar un nevajag sākt veidot!
Smadzenes idiotiem nepārtaisīs!
Šitie, kas spļaudās, kraukājās, lamājās, grābstās..fuuuuu...  pa gabalu!
(lai meklē sev līdzvērtīgās)