intresanti... vakar vakarā sarunājos pa telefonu ar savu bērnības draugu ( abi esam dvīņi, tātad gan idioti, gan ģeniji vienā personā, abi neesam dzīvē abižoti un jaunībā abi esam bijuši pietiekami trakulīgi... a, piemirsu pateik, es esmu par 1 gadu vecāks un viņam dzīvē ir bijušās vairākas sievas) par dažādām neķītrībām... Vienkārši veču sarunas... un sarunas laikā es sajutu viņā, kaut kadu dzīves nogurumu... tad arī uzdevu viņam konkrētu jautājumu - kas noticis ar Tevi, kāpēc tāda apātija, vecs esi palicis... ? .uz ko viņš man atbildēja - cilvēki dzīves laikā mainās... .Hmmm... ? intresanti gan... kā tad mēs mainamies... ? Vai tā, kā jaunībā bijām iecerējuši, vai kā dzīve salauž un uzspiež savu... ? lēnām virzamies uz marazmātismu... ? Nesaprotu, smieties vai raudāt... ? Kā ir pareizi - palikt uzticīgam, saviem jaunības ideāliem un sapņiem kaut tie nav piepildijušies vai... vai... vai... ? Pat nezinu kā izteikties pareizi...

Nekā nebija..!!!! .Es esmu bijis dulls, esmu dulls... un miršu dulls!!! I neceriet... !!!! Bet tas nav par tēnu, tas tikai tāds iestarpinājums, kas attiecas tikai par mani...