Cilvēki dzīves laikā mainās... Bet kā mainās... ?
16/08/2013 02:21 | Diskusija lasīta 4515 reizes
intresanti... vakar vakarā sarunājos pa telefonu ar savu bērnības draugu ( abi esam dvīņi, tātad gan idioti, gan ģeniji vienā personā, abi neesam dzīvē abižoti un jaunībā abi esam bijuši pietiekami trakulīgi... a, piemirsu pateik, es esmu par 1 gadu vecāks un viņam dzīvē ir bijušās vairākas sievas) par dažādām neķītrībām... Vienkārši veču sarunas... un sarunas laikā es sajutu viņā, kaut kadu dzīves nogurumu... tad arī uzdevu viņam konkrētu jautājumu - kas noticis ar Tevi, kāpēc tāda apātija, vecs esi palicis... ? .uz ko viņš man atbildēja - cilvēki dzīves laikā mainās... .Hmmm... ? intresanti gan... kā tad mēs mainamies... ? Vai tā, kā jaunībā bijām iecerējuši, vai kā dzīve salauž un uzspiež savu... ? lēnām virzamies uz marazmātismu... ? Nesaprotu, smieties vai raudāt... ? Kā ir pareizi - palikt uzticīgam, saviem jaunības ideāliem un sapņiem kaut tie nav piepildijušies vai... vai... vai... ? Pat nezinu kā izteikties pareizi...
Nekā nebija..!!!! .Es esmu bijis dulls, esmu dulls... un miršu dulls!!! I neceriet... !!!! Bet tas nav par tēnu, tas tikai tāds iestarpinājums, kas attiecas tikai par mani...
Nekā nebija..!!!! .Es esmu bijis dulls, esmu dulls... un miršu dulls!!! I neceriet... !!!! Bet tas nav par tēnu, tas tikai tāds iestarpinājums, kas attiecas tikai par mani...
Atbildes (96)
Manuprāt slikti ir tas, ka mēs nepieņemam viņu tiesības būt citādākiem, uzskatam ka tikai mūsu viedoklis, attieksme un dzīves stils ir vienīgais pareizais... labi, varētu būt tas, ka viss mainās, un cilvēks aug līdzi laikam... varbūt tas nebija nogurums, apātija, kas skanēja drauga balsī, bet apmierinājums ar sasniegto un vēlme rimti baudīt darba augļus.
0
0
ir nācies sastapt cilvēkus, kuri savos 50+- uzvedas, kā 18 gadīgi puišeļi. Pat man, kā dvīnim 
, tas šķiet vairāk kā ērmīgi. Nu, pa dzīvi jau mēs šā vai tā tomērt apgūstam kādu pieredzi un gribētos jau domāt, ka arī prātiņa vairāk paliek. Ja tā tas nenotiek, to dēvē par infantīlismu
, tas šķiet vairāk kā ērmīgi. Nu, pa dzīvi jau mēs šā vai tā tomērt apgūstam kādu pieredzi un gribētos jau domāt, ka arī prātiņa vairāk paliek. Ja tā tas nenotiek, to dēvē par infantīlismu 0
0
Man prātā ienāca vārdi - cilvēks nav vientuļa sala... Lai cik katrs stiprs būtu, nav mūsu spēkos turēties preti citu ietekmei... Cilvēki, kurus mēs satiekam savā ceļā, atstāj sekas mūsos... Kaut mikroniņus... Ja vien mums kāds licis ko domāt, tas ir neizbēgami. Nav jau teikts, ka mēs daudz iespaidosimies un mainīsimies. Smilšu graudiņš ir mazs, bet tie veido tuksnesi...
0
0
jā, dzīve mūs pamatīgi izmaina... arī es sevi atceroties tīņa un agrās jaunības laikos, biju dulla meitene - ekstrēmiste bet dzīve mani ir pārveidojusi līdz nepazīšanai... kaut gan dullums vēl tagad spraucas ārā... un tad bērni lielām acīm skatās - Tu ko mammu
bet ar draugiem tā ir... nez kāpēc mēs katrs plūstam pa savu upi un kontakti palikuši ar veiksmīgākajiem... tie dzīves apbižoti, lai arī kā centies palīdzēt tik stipri pie senās draudzības neturas... un tas man visvairāk žēl... jo līdz ar viņiem kaut kur zūd jaunības atmiņas un dullums
bet dzīve mani ir pārveidojusi līdz nepazīšanai... kaut gan dullums vēl tagad spraucas ārā... un tad bērni lielām acīm skatās - Tu ko mammu bet ar draugiem tā ir... nez kāpēc mēs katrs plūstam pa savu upi un kontakti palikuši ar veiksmīgākajiem... tie dzīves apbižoti, lai arī kā centies palīdzēt tik stipri pie senās draudzības neturas... un tas man visvairāk žēl... jo līdz ar viņiem kaut kur zūd jaunības atmiņas un dullums
0
0
Sasmējos par tekstiņu "palikt uzticīgam saviem jaunības ideāliem" Mēs augām citā laikmetā un citā režīmā, būtu ļoti dīvaini, ja mēs šodien stādītu sev tos pašus mērķus un ideālus Un mainīties tiešām var divējādi - tā var būt vai nu izaugsme vai degradācija. Neviens cilvēks nevar palikt 50 gados tāds pats kāds bija 18.
Mēs augām citā laikmetā un citā režīmā, būtu ļoti dīvaini, ja mēs šodien stādītu sev tos pašus mērķus un ideālus Un mainīties tiešām var divējādi - tā var būt vai nu izaugsme vai degradācija. Neviens cilvēks nevar palikt 50 gados tāds pats kāds bija 18.0
0
Maināmies fiziski, garīgi, arī veselība uz vienu vai otru pusi, tak tā jau dzīves jēga-mainīt sevi, apkārtējo pasauli, vai jāmaina līdzcilvēki-par to neesmu tik pārliecināta.Un pat ja negribētu neko sevī mainīt, neizdosies.Ir dzīves pieredze, apstākļi, kas neatkarīgi no mūsu vēlēšanās iespaido eksistenci, visādas krīzes, revolūcijas, atvērtas robežas, utt.
0
0
Ar gadiem cilvēki mainās. Dzīves vērtības, prioritātes maninās, jo uzkrājas dzīves pieredze. Ja cilvēks mainās, tas nozīmē, ka viņš savā attīstība aug, progresē ja nemainās- stāv uz vietas un neko no savas dzīves pieredzes sev par labu neizmanto. Tas otrais variants manuprāt ir - bezjēdzīgi pavadīta dzīve.
0
0
Protams, ka cilvēki dzīves laikā mainās. Es agrā jaunībā biju šausmīga mūķene. (Mammuča audzināšanas nopelns) Tad dzīvē nāca straujšs pagrieziens, kur mana dzīvība karājās tievā diedziņā. Paveicās.
Pēc tam tikai sapratu, ka dzīve ir jābauda, ka nēsmu vispār dzīvojusi, mīlējusi.
Ļoti izmainījos.
Pēc tam tikai sapratu, ka dzīve ir jābauda, ka nēsmu vispār dzīvojusi, mīlējusi.
Ļoti izmainījos.
0
0
Pašlaik mēs izmantojam tikai tehniskās sīkdatnes (cookies), lai nodrošinātu pareizu vietnes darbību. Vairāk informācijas
© Tauta.lv 2025
Kontakti |Reklāma |Lietošanas noteikumi |Privātuma politika |Lejuplādēt lietotni