ube... es tik tiešām Tevi apbrīnoju ar savu māku palikt neitralai, pasargat sevi, būt distancētai... un tai pašā laikā būt sabiedrības daļai ... cepuri nost tavā priekša...

Latviešiem ir tāds filazofs, Roberts Mūks... un viņš man tādu intresantu tēmu pasvieda vienā savā grāmatā:, zinātnei ir viena slikta tendence..izpētīt un pēc tam nogalīnāt...,

kad neattistits un netrenets prāts ķeras pie " filazofešanas " parejie var mierigi iet ārā pastaigat.tas uz ilgu. :)

dormeo ... mācīties nekad nav par vēlu... galvenais ir attieksme...

neattistits un netrenets
intrasanti jēdzieni... kas ir kas... ?

Skaidrs... esmu vienīgais skaidrā...

Neuzminēji, Staburag, arī es vēl turos... )))
Bet par pārējim nezinu kā ir pēc ... nakts tussssssiņa!

Par diskusijas pieteikumu- nu jā, domāju, ka ģimene ir pats svarīgākais, bet ja cilvēks grib attiecības bez saistībām, tātad viņam ir bēdīga pieredze, viņam neveicas ar ģimenes veidošanu un viņš baidās un netic, ka viņam kas labs var sanākt.

Protams ka ģimenē jābūt brīvām attiecībām... vēl ir jābūt atklātībai... pat par sev netīkamām lietām... īstenībā jau piespiest otru būt atklātam nepavisam nav tas labākais... bet tā savukārt pastav uz draudzību... bet ģimenes pamats jau pats par sevi ir divu draugu savienība...

čau brūka... es jau pat necerēju Tevi šeit ieraudzīt... :))))

"Ģimene... ir divu draugu savienība... "

"Galvenais... ir attieksme... "

"Mana ģimene ir kaut kas tik ļoti mans... "

Diviem pirmajiem apgalvojumiem/konstatācijām var piekrist: arī apgalvojumi pietiekami panorāmiski, lai nebūtu iemesla nepiekrist, kamēr neuzrodas kļūdas detaļās...

1. Toties, ja "kaut kas ļoti mans" ir mana ģimene, nevis mūsu... visticamāk, ka upuri jau var arī izdzīvot un pārciest to manumu, bet, vai rezultāti būs jēgpilni... ?

2. Vai ģimene ir/varbūt mana? Vai mūsu? Savas ģimenes veidošanas stadijā "mana" ģimene varētu būt tā, kurā esmu izaudzis... Tā, ko -- arī sev -- veidojam mēs, diez vai būs mana: vajadzētu būt mūsu... Toties, ja mana, nevis mūsu, ir tā ģimene, kurā mūsu bērni izaudzināti un arī paši auguši, tad izskatās, ka ģimene diez vai ir izdevusies...

Vispār jau es izteicos par brīvajām attiecībām, ne ģimeni. Bet katrs jau spriež pēc savas samaitātības pakāpes.

tēma ir cita, bet tas nu tā ;))

Beed, ar ģimeni viss kātrībā, un katram šī institūcija ir jāizbauda.

attiecības var pastāvēt arī bez vienojošā vārda -ģimene
un vēl -juridiski it kā ģimene, bet dzīvē sen jau katrs dzīvo savu dzīvi
ne vienmēr ģimene ir cilvēkus vienojoša savienība

Marīn, purvā un pakaļā ar visu Tavu pilnpiedziņu Tev tik ļoti gribas kašķi pameklēt un uti svešā kažokā... pat tur, kur tās uts nav. Un tad lielies ar sevi un pasniedz kā kādu jaunatklājēju... ar neesošo uti

Tev kā anekdotē- mūsu apakšbikses? Ak, pareizi, mūsu bambusa zeķes... Kad saku- mana ģimene, tad arī domāju mana ģimene. Atšķirībā no Ubes ģimenes, Brūkas ģimenes, Opja ģimenes un JŪSU MARĪNU ģimenes. Bet ja no gramatikas viedokļa- "mūsu" lietotu, runājot ar kādu no savas ģimenes locekļiem.

Bet stāsts jau bija par to, ka to svētumu nedodu staipīt pa Tautu. Vot, ja dotu, ja stāstītu, ja visus sīkumus Marīnam atreferētu, ja Marīnam būtu zināmi tie cilvēki, kuri ģimenē ietilpst... tad varētu teikt mūsu ģimene. Bet šajā gadījumā- MANA ģimene. Jo Marīnam ar to nav pilnīgi nekāda sakara. Paliec neziņā

nja palasiju es te tas ntās lapas un sapratu kartējasi blā blā...

mana ģimene ir kaut kas ļoti mans... nemeklēšu, kas rakstīja... bet vairāk nekā precīzi...

es esmu novērojusi divzinu lietu, ja sieviet ska mans par ģimeni, tas ir vairak vaia mazāk, kā vistas peretājas principā, savākt visus savējos zem spārniem, vai kā lauvu māte netuvojies manam bernam tad tu redzesi kurš te ir galva kurš aste un kurš zobi, spriežu ari pēc sevis.
ja vīrietissaka, mans tad tas tiešam ta ari ir, viņs doma par kaut ko tikai sev personigi piederošu.
nu tā viņam tai starpausu reivā ir ietasits un to nevar un ari nevajag mainit..
Labi, ka LV vel tomer ši ģimenes vērtība pastāv un es klusi ticu ka tas normāli pieņemtasi modelis noturēsies.
brīvība ģimenes attiecibas ir tad, ka es savam partnerim uzticos, ar to domu, ka jams mani nepičakarēs. nebis tas ka jams var darit ko grib brīvi...
es ta saprotu.

P>S> tie kas te labo kļudas, ejiet pupās man vienaga ka es rakstu ar kļudām.. ja vien domu var izlobīt.!

Jā, Olit, es to rakstīju. Un ar to domāju, ka savus mīļos, vistuvākos netaisos dot Tautai ( vai kādai citai vietnei ) par ekšenu, par apžļembāšanas un ķidāšanas objektu. Ja no mana sacītā var izsecināt to, ko Marīns izsecinājis... "upurus" ieskaitot... nu ko. Gārsene Tevi gaida. Tu neesi nekāds cilvēkzinību eksperts, lai neklātienē, nezinot, neredzējis un neiepazinis spriestu- kas ir un kas nav izdevies.