Ja par bērēm... un ja pavisam nopietni... ir viena lieta, kas mani bērēs ļoti uzrunā...
Profesionāli izvadītāji, algotas brēcējas, tas viss ir štrunts vārdā Brūklenājs. Tajā brīdī, kad tie algotie racēji tā bezpersoniski tur kaš kaut ko, šķībi greizi ber kaut ko... es skatos, kā ar patiesu svinīgumu viņus neuzkrītoši pastumj maliņā mans tēvs. Cik rūpīgi atlasa egļu zarus maliņā. Cik prātīgi un pārdomāti atzīmē bedres stūrīšus, iespraužot pa zaram, kā strādā ar lāpstu, netaupot savas tumšās drānas un veco muguru. Kā pieliecas un paņem maliņā katru pagadījušos akmentiņu. Kā ilgi un uzmanīgi veido pareizas formas kopiņu. Kā iespieža ar lāpstas kātu krustiņu, un norauš liekās līnijas... MAN tā ir pabeigtības sajūta. MAN tas dod sirdsmieru bēdās. MAN tas ir rituāls. Un nekādas ne nolīgtās asarinātājas un viņu žēlabainās runas.
0
0