Migle17, ar Vecā karakteri bija veicies, -- par Mammas un Ōmītes raksturiem to nevarēja teikt, kaut katrai bija (Mammai vēl ir) savas labās īpašības un prasmes: muterīte lieliska grāmatvede, kam mežzinis reiz pa tiešo noklāja: "Tu esi baigi labā grāmatvede, bet sūdīgs cilvēks." Mežzinim jau labi, -- viņam darbā tika tā labā grāmatvede, bet pārējā laikā mums mājās bija jātiek galā ar to cilvēku.
Kad Ōmīte aizmirsa, kur savu pensijas daļu noglabājusi, šī paziņoja, ka es nofenderējis, un -- man nenoticēja arī citādi labais Vecais: pa krāgu norāvos konkrēti, un -- paliku viens pret visiem paša mājās. Manam karakteram ticis pa bišķim no visiem, zelta gabaliņš nav iznācis: iekārtojos sķērsguļā, aizgāju pie Ōmītes un palūdzu atļauju pārmeklēt viņas istabu, un, protams, -- pazudušo mantu atradu. Subjektīvs kļuvu, protams, tad, kad muterītei un ōmei nepiedevu, bet Vecajam gan: arī tokš cilvēks, kādtreiz kļūdās, toties retāk par pārējiem mājdzīvniekiem...