Vot vecie cilvēki arī tādi lētticīgi, ka vai traks var palikt. Tā bija ar manu vecmammu kura tā teikt labu gribēdama aizdeva. Jo lūk piedziedāja babulis viņai pilnu galvu un solīja atdot pēc gada. pagāja gandrīz 10 gadi un ne čiku ne grabu. Pat nenāca parunāties kā risināt parāda atdošanu. Tad pamazām es sāku pieslēgties un gāju runāju lai nāk un runā ar vecmammu, bet tak nenāca, jo uzskatīja, ka tas nav jādara. Līdz pienāca nelaimīgā diena, kad vecmma aizgājas smilšu kalniņā. Tad es vienkārši principa pēc sāku visu tiesas procesu! Mani vairāk tomēr aizskāra tas, ka tādi bezkauņas nejūt vajadzību izskaidrot situāciju aizdevējam. Protams gāja smagi ilgi pat ar tādām lietām kā tiesas zālē pateica, ka neatdos naudu! Ņēmās ar pārsūdzēšanu... pat tad, kad bija jāatdod paņēma sadalīja mantu lai netiktu klāt īpašuma, bet aizmirsa vienu niansi, ka laulību tik ātri neizdodas šķirt. Un nez kā tā pa smuko atradās visa nauda kā uz burvja mājienu!
0
0