Es naudu aizdodu... Vienīgi siņkām noteikti ne.Nācies arī pašai aizņemties, bet ar atdošanu problēmu nav bijis.

Siņkām naudu es neaizdodu.Iedodu tāpat lai varētu atkratīties :)

Varbūt nedaudz off-topiks, bet vienreiz gribēju būt laba un naudu ēdienam ubagojošam puikam izdomāju naudas vietā maizīti nopirkt - dabūju ar batonu sejā un tekstu: Atradusies te svētā palīdzētāja, naudu būtu labāk iedevusi! Kopš tās reizes nevienam naudiņu neiemetu glāzītē, saujiņā, kastītē...

Pasife, ubagošana -- parādība, kas izskatās līdzīga ubagošanai -- vismaz Rīgā (ari lielākos miestos ārpus Latvijas) ir uzņēmējdarbības veids ar sazarotiem tīkliem: darbavietas "izsniedzējiem’ un darba izpildītājiem. Rīgā, posmā starp Stabu un Bruņinieku ielām, nu jau otro gadu viena dzerstīgi bomziga veču grupiņa ubago, ieželināšanai izmantojot krancīgu suni (lai pārāk brašs un sudzīgs neizskatās, -- kad atklāju/garājmejot sadzirdēju, ka viņi to suni viens no otra iznomā par maksu, ar cenu par stundu, izbrīnīts nebiju. Netālu viens cits dzērājbomzis uz dežūrām regulāri ratiņkonstrukcijā -- par ratiņkrēslu nenosauksi -- ik pa laikam izstumju īpaši iežēlojoša paskata tantuku, kurš vispār nevar pakustēties bez sava darbdevēja, toties tas regulāri iztukšo tantuka naudas glāzi un prom uz bodi pēc dopinga...

Mariin, ir dzirdēts par tādu uzņēmējdarbību. Kad veinam bomzim piedāvāja darbu par jumtu virs galvas un ēdienu lauku mājās, kā arī kādu latiņu vēl mēnesī atvēlētu, bomzis lepni atcirta - es dienā kā minimums 5Ls pelnu ar pastaigām svaigā gaisā, neiešu jau fiziski piepūlēties.

Odkin, kas attiecas uz tiešo aizdošanu, ilgus gadus pēc vairākām mācībām vieglākās formās, ilgus gadus neaizdevu neko, kamēr pērn -- krīze taču, visiem, bļin, grūti! -- atkal neizturēju... : no Rīgas Domes projektu vadītājas savu naudu turpinu gaidīt vēl joprojām: daļu atdabūju ne solītajā pernajā maijā, bet pirms pērnajiem Ziemsvētkiem, atlikumu gribēja iemānīt, visu gadu piegādājot šās čoma gādātus jogurtus ar notecējušu lietošanas termiņu... Pēc pērnajiem bēru seriāliem rados un riktīgos draugos, ietrāpījās mīkstam pret smagiem vēžiniekiem palikt, -- vienam pārim, lai šie uz tantes bērēm tiktu, savu mežtanku aizdevu... -- paliku bez auto vispār un diņģētājs pēc iesnieguma apdrošinātājiem uzrakstīšanas paziņoja, ka viņa misija esot beigusies: tiku pie neadekvātas apdrošināšanas atlīdzības un sava auto atliekām, toties arī pie gandarījuma, ka manējais bija tik labs, ka 2 cilvēki palika absolūti dzīvi, vienīgi ar drošības jostas iespiestu zilumu šķērsām pāri bistei: ja apvidniekam būtu bijusi švakāka amortizācija, tas nebūtu pārlecis pāri uzbērtnē ieraktam meliorācijas akas betona grodam un būtu bijuši kūleni caur priekšgalu pa garuma asi... Tiku pie cita auto un vairākiem lieliskiem -- protams, citiem! -- cilvēkiem, kuri palīdzēja un atbalstīja patiesi fantastiskās un -- vairākos gadījumos arī pilnīgi negaidītās izpausmēs... Vai nožēloju? Nē, -- kaut gan tagadējais auto, iespējams, nav tik labs kā norakstītais -- mazliet citāds un vēl īsti nepierasts... :)

Attiecīgi kārtējo reizi nolēmu naudu materiālas vērtības neaizdot... bet dzīve allaž korekcijas ievieš, -- krīze paziņu, radu un arī īsto draugo olku turpina pļaut ar onkoloģiju: izlēmu atstāt sev palīdzēšanu ar donora asinīm, -- medicīniski īsākajā no pieļaujamajiem termiņiem 2 pacientiem izlīdzēju -- 40-gadniekam un 50-gadniekam, toties tūlīt pēc otrās devas, atnāca lūgums/aicinājums līdzēt glābt 8 (!)-gadīgu ar leikēmiju... pat gribējās/mana pašsajūta un resursi, manuprāt, ļāva/ir bijusi līdzīga pieredze, bet dakteri neļāva, jo nu jau arī donoru uzskaite un kontrole ir datorizēta, pat Sēlpils ielu piešmaukt vairs nevar ...

Tā nu secinājums elementāri vienkāršs = ar savu špicku arī jebkuru citu pakaļu neaizbāzīsi... pat tad, ja vēlme reizēm uznāka liela...

Harald, es neesmu bagāta, un pati noteikti neaizņemtos vienmēr pie viena un tā paša cilvēka, tāpēc 2.bēdu reizē jāiet pie otra cilvēka. Katram cilvēkam vienkārši nevar būt tikai viena iespēja.

Man kaimiņos ilgu laiku dzīvoja viena ģimenīte, kur arī mīlēja ieraut grādus un promiles. Nē, ikdienā ne, bija strādīgi ļautiņi, bet kad taisīja saietus (un padomju gados jau varēja atļauties tādus rīkot), tad mūždien pietrūka pēdējās pudeles, un naudiņu nāca aizņemties no mums. Tiesa, vienmēr atdeva, tāpēc mani vecāki arī aizdeva. Mani tas pamatīgi kaitināja, jo riebās, ka nekad nespēj aprēķināt litru daudzumu, un mūždien (vismaz reizi nedēļā), nāca aizņemties pēdējai pudelei. Kad sāku pati pelnīt, un šis nāca no manis aizņemties, jo vecāki nebija mājās, es bez ceremonijām šo izliku aiz durvīm un pateicu, ka no manis nedabūs neko. Tas vecs pēc tam bija maniem senčiem sūdzējies un pat raudājis, ko man arī vecāki pārmeta, bet es atcirtu, ka dzērāja asarām neticu, un pudelei naudu nedošu! Es varu iedot naudu, lai bērnam nopirktu maizi un pienu, bet pudelei nekad!

pasife Varbūt nedaudz off-topiks, dabūju ar batonu sejā, naudu būtu labāk iedevusi! Kopš tās reizes nevienam naudiņu neiemetu glāzītē, saujiņā, kastītē ...
nav nedaudz off-topiks. slikti ar Tevi izdarījuši - tādi gadījumi katram bijuši, kas nenozīmē, ka visi naudas lūdzēji tādi.
1 žurnaļuga, materiālu meklēdams, bija Turcijā iefiltrējies ubagu pagrīdes organizācijā un arī arodbiedrībā un tad viņam vēlējuši līdz rītdienai izdomāt, vai ļausies roku vai kāju amputēt, citādi чо-то nav firmīgi, ka pēc skata vesels cilvēks ubago. knapi laimējies paraut fraciņu.
es paļaujos uz sievišķo intuīciju - pārbaudīt tās pareizību, saprotams, nevaru. bet šad tad pie sevis nodomāju «jobtvoju maķ, kādā sūdu bedrē mēs dzīvojam!».
vispār ar to naudas aizņemšanos ir 2 nelabas lietas - aizņemies ta uz laiku, a jāatdod pavisam. aizņemies svešu, bet jāatdod sava.

Dieviete, man arī pēdējā laikā ir šis variants. Vienu reizi aizdevu, atdeva pēc pāris dienām. 2.reizi aizdeva meita, tad bija ilgāk jāgaida, tagad izvairāmies. Nu vienkārši riebj. Zinu, ka ir trūcīgi, bet arī dzer pār mēru.

eu, a par ko jums tie siņkas draugos

gaars, kaimiņos ne draugos

Gaars... gadās, ka kaimiņi... Man mātei arī tāds dzēronis... viņa viņu reizēm izmanto dārza darbos lai atstrādā savus "aizņēmumus"...

... jā, nu man nav šitādi kaimiņi ietrāpījušies... a, kā mice sak-arī manai mammai bij, bet ne kaimiņš, bet vietējais kolorīts, kurš pa dzīvokļiem staigāj bičkodams

ta jau tev korišs.Mēs bračku mīlam, ta teikt :)

tu, kad raksti... mēdz ar lasīt?

skaidrā man šī dzīve šķiet pārāk grūta, bet priekš piemaušanās neaizņemos. nu, ja man reāli ir nauda, bet es tai kaut kādu iemēslu dēļ netieku klāt, tad citādi.
a ko nepriecājaties par 2 nelabajām lietām ar to naudas aizņemšanos - ka aizņemies ta uz laiku, a jāatdod pavisam. un ka aizņemies svešu, bet jāatdod sava. © Mārcis (Bendiks - red. piez.)