un
gadi skrien kā stirnas un nevemj atpakaļ! tā pa lielam visu
ļoti agro jaunību sajutos kā svešķermenis starp sabiedrības īstenajiem locekļiem. piemēroties ne jaudāju, ne gribēju.
sāku strādāt pie tā, lai pa rādiō un TV raidītu
blues un
rock, nevis kaut kādu huiņu-muiņu.
sāku strādāt pie tā, lai ķinīšos un TV rādītu normālus kinčukus, nevis kaut kādu huiņu-muiņu.
sāku strādāt pie tā, lai dialogi filmās būtu kādā sakarā ar reatitāti, nevis kaut kāda huiņa-muiņa un lai filmās teiktu tādus pašus vārdus, kā dzīvē -
[b]fuck, shit, Sheise, sūds[/b] un
ej dirst!.
pirmais, pie kā sāku strādāt - lai darbaļaudis uzdrīkstētos un drīkstētu valkāt ne tikai
peļu pelēkas un
sūdu brūnas drānas.
šķiet, ka zināmus panākumus esmu guvis.
saprotams, nepierakstu visus tikai sev.
mēģināju pat strādāt pie tā, lai darbaļaužu smadzenes un domāšana nebūtu
peļu pelēkas un
sūdu brūnas.
ar to man laikam visšvakāk gājis - galvu reibinoši panākumi joprojām izpaliek.