Es runāšu pavisam vienkārši. Ģimene- tā ir mana mazā valsts. Tie ir mani tētis un mamma, mans vīrs vai mana sieva, Mani bērni un mani mazbērni. Un arī mazmazbērni. Tie ir visi manējie un kopīgs maciņš, viens budžets un vienota izpratne par prioritātēm, par tēriņiem un vajadzībām. Naudiņas ir tik, cik ir. Un tikai mūsu sirdsapziņa un mūsu saskanīga kopā būšana nosaka, kam un ko tērēt. Ka vajag mammai, kaut viņa vairs nepelna. Bet tāpēc, ka tāpēc. Un viss. Ka vajag tētim. Kurš visu mūžu smagi strādājis, lai mums būtu labklājība. Ka vajag mazuļiem, un vajag vispirms un vislabāko. Ka vajag izglītībai, vajag dvēselei, vajag kultūrai. Vajag savas veselības profilaksei. Vajag veselīgai pārtikai. Vajag visam citam.
Arī mazā ģimenē nereti gadās strīdi un nav vienprātības par to, kā pareizi tērēt. Un tad ģimene izirst. Bet tā lielā ģimene, tā valsts... nu johaidī, nekādas vienprātības.
katrs velk deķi uz savu pusi. Kāds uz kāda cita rēķina dzen luni. Kāds tik uz pabalstiem vien cer un dzīvo. Kāds tikai azartspēlēm tērē. Kāds nepērk pienu, bet tikai alko. Kāds toties pērk tik šmotkas, bet skauž pat kapeiku kultūrai... Kāds rauš ārzemēs lielo rubli, kamēŗ citi viņa večus ar pabalstiem stutē. Un ļoti daudz tādu, kuri sevi un savu darbu par tik bezgalsvarīgu, nenovērtējamu un neaizvietojamu iedomājas. kaut patiesībā vidusmēra nejēgas.
Nu i kā lai tādā ģimenē dzīvo??? Kā tādu valsti lai vada? kaut kāds rukšu bars.