Vienkārši man apnika skaidrot acīmredzamas lietas, kad visu reducē uz personībām, pie tam apsaukāšanās līmenī...
Es esmu teicis(rakstījis), un palieku pie tā - nodokļi nekad nevienam nepatīk, bet to lielums ir atkarīgs no mūsu vēlmēm veikt nosacīti augstu sociālo nodrošinājumu, kam es principā esmu pret.
Atsauci uz nodokļu lielumiem dažādās valstīs ievietoju speciāli, lai nebūtu zūdīšanās par sociālajiem pabalstiem, māmiņtētiņalgām un visu citu... ja kādam ir interese, viegli var atrast katras valsts sociālo garantiju sistēmu, tur nav nekādu noslēpumu.
Domāšana kategorijās "dodiet man, atbalstiet mani, palīdziet man " ir lumpenu domāšana.
Šeit esošie liela daļa saprot, ka tērēt var tik cik ienāk, bet neapmierinātie par šo postulātu vienkārši nekorekti veic diskusiju.
Un jau esmu teicis, ka šī POZĪCIJA vismaz nav pieķerta pie offšoru īpašumiem ( Lembis ir atsevišķs stāsts) un mēģinājumiem lielapjoma valsts pasūtījumus novirzīt vēlamajiem cilvēkiem
.
Ir daudz lietu, ko es nepieņemu Latvijas ekonomiskajā politikā, bet tāpēc neapsaukājos, bet iespēju robežās mēģinu virzīt savas idejas visdažādākajos veidos, parasti caur NVO mehānismu.
Tepat piedāvātajam - aktīvi iesaistīties politikā no pajaunu, bet nobriedušu un spējīgu ļaužu grupas, reakcija bija kā kosmosā - bez atbalss.
Tie kas dažādās sabiedriskās organizācijās kaut ko dara, tiek nekavējoties nosaukti par sorosītiem, zilajiem vai vēl kaut kā citādi. Tas laikam arī atbaida no vēlmes ko jaunu piedāvāt.
Uz mirkli iedomājos, ja akadēmiskajā vidē kāds doktorants ar netradicionālu tēzi pieteiktos, bet momentā tiku par zilo nosaukts ( nav svarīgi, ir viņš tāds jeb ne), varam necerēt uz kaut jel kādu zinātnes attīstību.
Viduslaiku tumsonība un tās rezultāti skaidri par to visu pasaka... no vēstures tomēr vajadzētu kaut ko mācīties