Tad, ja par centra namiem. Gadījās arī tur pie kaimiņiem tikt. It kā pats centrs, bet jau atkal, miskaste visriņķī, nevienam nepatīk, bet, neviens neko nedara lietas labā. Izrādījām iniciatīvu, izremontējām kāpņutelpu, atslēgu uzlikām... viss it kā labi, bet apnika tas, ka jekurš beidzamais sīkums, kurš notika mājā tika zibenīgi ziņots mums, ikviens kaimiņš uzskatīja, ka tas ir jādara. Nevienam citam, bet mums. Vīram tā apnika, ka viņš vēl aizvien neko par centra dzīvokļiem dzirdēt nevēlas.

Par privātmājām. Jā, it kā neatkarīgs no visiem. Bet, nebūs tā gluži viss. Labs Rīgas privātmāju rajons. Reāli - gar žogu izmētātas narkomānu špricītes, Drag race tā, ka nedod Dievs patrāpīties ceļā, kaimiņu jaunieši, kuriem laikam mantojumā vecs īpašums trāpījies, ’mīl ballēties pa lēto galu, mierīgi, sadzērušies ar auto nones žoga stabu... izlūdzas, lai nesauc policiju, jo lūk, kaimiņu būšana... bet pēc tam ar vairs neliekas ne zinis.
Viens no iemesliem kāpēc nomainījām dzīvesvietu, bija kaimiņi, vide.
Tagad mums ir labi.
Un viss šis mans garais penteris ir par to, ka kaimiņi dikti daudz ko var noteikt ikdienā. Un, ja ir vēlēšanās mainīt dzīvesvietu, tad nu nepavisam nav jāpaslinko, lai riktīgi izpētītu to vidi, kur gatavojies ievākties.

Tik-tak, precīzu un bagātīgu ministāstu sērija. Lieliski!

... jā tik tak, "ļoti labs privātmāju rajons"... varbūt tava vērtību skala ir ačgārna

Patiesībā man ir vēl daži spilgti par kaimiņiem lauku mājās, par ieviestām kaimiņtradīcijām, par kaimiņiem un draugiem, ja jūras malā dzīvo utt., bet pietiks šovakaram.

pressumita... nav man nekas ačgārns, nemaz nepiesienies. Tas ir bieži vien sastopams, kad ir rajons, kur ir vecas privātmājas un ne tik sen celtas.Un tas ir tuvumā pilsētai, transportam ar visu infrastruktūru.

... tad nesaki, ka labs privātmāju rajons... tad jau maskavas rajons ar koka apbūvi un pāris ķieģeļu mājām arī skaitītos prestižs

Nē, es nerunāju par to. Paņem vecākos pieRīgas rajonus, jebkuru.

... labs ir, miers

Manaa pilseetaa kaiminjsh nosuudzeeja otru par itkaa nelikumiigi uzceltu zhogu.Buuvvalde liek to nojauk, bet izraadaas, ka suudzmanim buus jaashkjiras no garaazhas un vairaakaam siltumniicaam, jo taas gluzhi taapat bez saskanjoshanas celtas.:)
Moraale? Neroc otram bedri, jo pats tajaa vari iekrist.

Sakiet, kaapeec muusu valstii mees buuveejam tik milziigus zhogus?Lai kaiminjsh neredzeetu, kas otra seetaa daraas?
Ejot gar privaatmaajaam, man vienmeer intereseejis iemest aci seetaa.Kaadas pukjiites, kaadi kruuminji aug.Taa teikt pamielot aci.

Pareizi, Ciksiit, reiz mani viens kaiminjs nostucciija, kad karogu aizmirsu izkaart. Tiku cauri ar briidinaajumu, bez soda naudas.

Vot maita kaiminjsh.
Nesaprotu, tiem zinjotaajiem "noiet", ja otram uzliek kaadu sodu vai briidinaajumu?!

... jā, kādu dienu atpakaļ TV kastē pa ausu/acu galam dzirdēju ziņu no Krievijas > tur poličmiliči (vai kā viņus tur tagad) skaidrojas ar vīru, kurš aplējis apakšējo kaimiņu. Ne jau ar krāna ūdeni, bet ar spirtveidīgu šķīdumu no 90-litrīga tilpuma.
Ja pareizi sapratu, tad apakšējais nostučījis. Būtu tak mierīgi pilošo savācis kādos tilpumos, bet sienas un griestus ilgi un kaifīgi laizījis... ne uz bodi jāiet, ne jātērējas, resp. būtu labāk paldies! pateicis
oi, labrīt!, starp citu

Labriit, Tautas kaiminji!;)

nez, vai te ir vēl kāds tik sens, kas komunālo dzīvokļu laikus piedzīvojis?
Šitais gan nenotika ar mani, bet ar radiem, kuri mitinājās lepnā Rīgas klusā centra 7-istabu dzīvoklī ar 5 ģimenēm.
Atnāk vīriņš no darba un raitā solī uz lielo/kopējo/vienīgo virtuvi, kur katrai saimei savs stūrītis, galda mala utt., bet tūdaļ zvana sieviņai, kurai vakara maiņa, lai apjautātos: "Kā mums šodien ar vakariņām?"
Sieviņa stāsta: "Lielajā/kopējā/vienīgā virtuvē mūsu stūrītī, uz mūsu galda maliņas ir katliņš ar zupu!"
Uz to vīriņš ir spiests atbildēt: "Jā, atradu lielo/kopējo/vienīgo virtuvi, atradu mūsu stūrīti, mūsu galda maliņu, atradu katliņu, tikai katliņš jau tukšs... "

Man līdzīgs stāsts par kojām: kamēr stāva kopējā virtuvē uz pannas cepās tradicionālās studentu vakariņas - kartupeļi -uz mirkli aizdevos līdz istabiņai pēc piedevām... atnāku atpakaļ - nā ni - ne mana panna, ne karpeļi...
Pēc daža laba mēneša ieeju virtuvē - Dieviņ balto - stāv mana panna uz plīts un gatavina karpeļus, šie jau makten tuvu gatavībai - caps, panna rokā un ap stūri - Paldies, par revanšu ar noilgumu!

Ij nevajag humora sadalju.Tepat var izsmieties.

vispār jau dzīve komunālajā tādiem jauniešiem kā mēs bija tīri pamācoša (virtuvi gan, varbūt drošības pēc, vai vairāk dēļ nedrošības aiz kaimiņtantu pētošajiem, skaitošajiem skatiem maz apmeklējām).
Lūk, blakus istabā mitinājās mamma ar dēliņu (dēliņam ap 45).
Kādu vakaru pie mūsu istabas durvīm pieklājīgs klauvējiens: nedaudz iesilis dēliņš ar runu (tulkots no krievu val.) "Mana mammīte brīnišķīgs cilvēks, bet man tagad uz nedēļu jāaizbrauc, lūdzu pieskatiet manu mammīti, lai viņu neviens neapceļ, nedara pāri!"
Apliecinu, ka būs labi, pieskatīsim, apraudzīsim, bet dēliņš turpina: "Mana mammīte lielisks cilvēks, bet es tagad aizbraukšu, palīdziet, pieskatiet, parūpējaties!"
Pēc trešā (piektā?)apliecinājuma, ka viss būs kārtībā, kaimiņdēliņš, tikpat pieklājīgi kā nācis, ir prom.
Un no blakus istabas atskan pērkondimdoša balss (bez tulkojuma no krievu val.): "Где, ты, старая стерва, тряпку подевала, мне брюки гладить надо?!"