Ne svētku, ne sēru.
Karogu dienas jau tā daudz, nemaz nevar izsekot. Ir tikai dažas, kuras atceros un ir vēlēšanās to izkārt.
Es atceros pasākumus gan pāris gadus atpakaļ, gan tos, kas pirms 20 gadiem. Nesalīdzināšu. Pavisam atšķirīgas situācijas. Ja runa par nesenajiem notikumiem, tad to uztveru kā demonstrāciju, jā, zināmā mērā dažu tautas pārstāvju uzdrošināšanos vai mēģinājumu beidzot tikt uzklausītiem skaļāk, drošāk kā parasti. Pa vidu izspēlētas provokācijas, viss sapīts vienā putrā, draudi sodīt ar cietumsodu līdz 15 gadiem... un lieta darīta, tādus pasākumus vairs netaisa.
Nav iekšā, vai es pat teiktu iekšā mentalitātē, kaut ko bļaut, kliegt, lauzt, lai tevi sadzird. Pie tam, savējie, lai sadzird. Nedomāju, ka pie mums tas "" strādā"", jau uzaudzēts milzīgs birokrātijas aparāts, kurš vadības kliķi nosargās šā kā tā. Nejēdzīgi tā spirināties.
Pirms 20 gadiem bija citādi, citas valsts režīms, piegriezies līdz nelabumam, tanku draudi, reālas briesmas, pavīdējis mazs gaismas stars, ka režīms varētu beigties - vienvārdsakot radusies situācija - tagad vai... nekad. Pie tam, tauta jau bija "" sagatavota"’, radošie bija pastrādājuši. Tagad viņi klusē.
"Vairākos bioloģiskos eksperimentos ir pierādīts, ka varde, ielikta no viņas dzimtā dīķa vai purva ņemtā ūdenī, paliek nekustīga arī tad, ja ūdeni pakāpeniski noved līdz vārīšanās temperatūrai. Tā nereaģē uz temperatūras paaugstināšanos, uz vides izmaiņām un,ūdenim sākot vārīties, mirst laimīga. Savukārt, ja vardi iemestu traukā ar vārošu ūdeni, tā izlektu laukā. Apdegusi, bet dzīva.""
citāts no Koelju.