Iz Bībeles:Un piedod man manus parādus. Credit Reform, Banka Baltija,... Uc... utt...

Kā arī es piedodu saviem parādniekiem. Kā tad Valsts vai firma tev naudiņas parādu piedos - ar ieskrējienu...

Labrīt!
Versija. " Kā mežā sauc tā atsaucas" Ļoti labs sakāmvārds. Es saprotu savu raksturu un savas rakstura īpatnības.Tāpēc NEVIENU ar savu MĪLESTĪBU un klātbūtni necenšos aplaimot. Pārāk sāpīgas un domāju, ka neatgriezeniskas sekas tam visam - tai nesadzīvošanai. Neesmu un nebūšu no tiem, kuri, ja pa vienām izdzen, meklē citas, lai tiktu atpakaļ. Un tā - kak skazatj - soldat v atstavke.
Arī savas kļūdas zinu. Var arī kaut ko labot. Bet - kas ir, ja melnai krāsai cenšas mālēt virsū baltu. Pelēks vien iznāk . Ir vietas, kur pieņemami un ir kur nepavisam ne.
Lotar. Par parādiem var filozofēt gari un plaši. Mani vairāk varbūt uztrauc dvēseliskie.Un tie saistās ar maniem bērniem, kuriem varbūt ne vienmēr biju labākā māte. Bet domāju, ka centos, kā pratu. Vecākiem- domāju, ka biju ne slikta meita.Savas kļūdas savu abu bērnu audzināšanā varēšu varbūt izlabot, palīdzot audzināt mazbērnus, kad tie būs.:)
Naudas parādu man nav. Vismaz apzināti neesmu nekādus parādus uzņēmusies.Īpašums - kaut kāds jau itkā skaitās, kurus esmu ievietojusi Zemesgrāmatā.. Ja ir vēl kādi pretendenti uz to - lūdzu nāciet un saņemiet. Nu nav man manta pie sirds pieaugusi.Kaut šodien varu visu nodot tam, kas to tik ļoti vēlas.
Esmu atvērta sarunai, bet ne jau mājieniem ar mietu.Tā lūk.
Atkal iznāca personiska saruna, bet kādu varbūt tas interesēja.
Un lai visiem jauka diena!

Ar šādu atvērtu un personisku sarunu jāiet ir varbūt pie psihologa. Jo tas jautājums, jūams, smagi nodarbina. Ko ta nu mēs te. Ne redzējuši, ne zinājuši, ne lietas kursā būdami. Varam vien vispārīgi paspriedelēt. Pamodelēt.

Versij, tas laikam man nederēs. Jo laikam jau manā vecumā ir diezgan grūti mainīt dzīves uztveri un arī mainīt attieksmi pret apkārtējo.Bet paldies Tev.
Bet vēl par piedošanu. Strādājot pagastā, bieži nācās dzirdēt par situāciju, kad draud atņemt vecāku tiesības. Kas varētu būt tiesīgs, piemēram, mātei atņemt bērnu. Kādam ir jābūt viņas pārkāpumam,lai kāds to varētu viņai nodarīt???
Tad nākamais.Ja bērns tomēr pēc gadiem vēlas redzēt savu bioloģisko māti... Kam tas nestu labumu? Jo šī stīdziņa, kurai abus bija jāsaista , iespējams jau sen vairs neeksistē, jau sen ir pārtrūkusi un te nu lāpīšana vai līmēšana diezin vai ko līdzēs. Kurš kuram šeit ir parādā... kurš būtu tas , kam jālūdz piedošana, un vai tas ir jādara?
Te nav runa, ja piemēram, māte atsakās no bērna. Tādu māti labāk neredzēt nekad.
Atvainojos par smagajām pārdomām svētdienas rītā, kuras ir pavisam tālu no humora.

Es parasti pieturos pie viena skāmvārda:
-Ko sēsi,to pļausi.-:P

Versij... var pie psihologa, bet var arī šādi no sevis norakstīt, ja pašai tas ir pieņemami... vai mazums te kāds ko izstāsta, uztic, padalās... mēs varam lasīt vai arī nelasīt...
Lai svētdiena visiem pa jauko!

Ļoti atvainojos. Tā bija pēdējā reize, kad padalījos savās pārdomās diskusijās.

es varbūt vairs tik atklāti nerakstu te... bet privātsarakstēs un klubiņos esmu gana daudz uzticējusi sevi un man nav nācies to nožēlot... reizēm tas tiešām palīdz un padoms vai skats no malas ir tiešām līdzējis..

uzticet sevi virtualos klubiņos un privatsarakste gan ir neprats, šodien man no viena klubiņa atnaca vestulite, ja velos iestaties,tad man jabut pieejamai draugos( nez vai viss klubiņš blenzis un petis manas ģimenes foto) un mani varetu sazvanit, jo tur visi sazvanas... nu es saprastu ja tas butu reģistrets,oficials klubiņš... šausmas, ""možet vam ešo kļuči ot kvartiri gde deņgi ležat?""

Klubi ir ļoti dažādi, galvenokārt jau viss ir atkarīgs no kluba saimnieka/ces. Tajos klubos, kuros es esmu, man neviens neko prasījis, tie, kuri satiekas reāli pēc tam paši apmainās tel. numuriem, ja ir tāda vēlēšanās Daudzos klubos prasa rekomendācijas un es domāju, ka tas ir pareizi, jo šeit ir ļoti daudz falšo niku.

Par uzvaru nemācēšu teikt,bet ,runājot par piedošanu-mēs visi zinām,cik grūti ir kādam lūgt piedošanu.Vainīgi vai nevainīgi,bet saņemties lūgt piedošanu-nav viegli.Bet,kad tomēr tas ir izdarīts... Tās sajūtas,vieglums,kas pēc tam pārņem,nav izstāstāms!...

kas ir grūtāk - lūgt piedošanu vai piedot?

Ko maina vārds "piedod", izdarīts ir un pagriezt atpakaļ laiku nevar. Drīzāk egoisms, pasakot piedod, noveļam atbildību uz otru.

Cipresei - par uzdrīkstēšanos.
Reizēm svešam ir vieglāk izkratīt sirdi, kā pazīstamam.
Prasīt piedošanu ir grūti, vēl grūtāk ir piedot smagu nodarījumu.

Protams,ka grūtāk ir piedot,piedot tā vārda vistiešākā nozīmē.Šeit jau var rakstīt dikti un daudz un ne mazums visur par to jau ir rakstīts.Un,ja mēs vēl katrs visu salīdzinam ar savu dzīvi...

Man gruutaak luugt piedošanu.Nepiedot, ja kaads patiesi luudz piedošaniu ir pat gruuti. Ir bijušas reizes, kad domaaju- nekad muužaa nepiedošu , bet man taa nesanaak, veel ne reizi nav sanaacis .

Redzi, ciktāl tas attiecas uz parunāt, padalīties, izsūdzēt bēdu publski vai privāti, bet izteikt... jā, es arī piekrītu, ka vajag runāt. Vajag izrunāt to visu no sevis ārā. Un tiktāl arī es pozitīvi vērtēju Cipreses stāstu un uzdrīkstēšanos. Nopietna saruna daudz saistošāka kā bla, bla. Bet tālāk... Kaut kādus padomus dot, ieteikumus un vērtējumus... absolūti nepazīstot cilvēku un nezinot situāciju... piedodiet. Es neesmu tik stipra cilvēkzinībās. Es neesmu tik visgudra. Un vēl... ne vienmēr žēlošana un līdzjušana ir tas pareizākais. Kādreiz tiešām jāpasaka atklāti, acīs, lai cilvēks azdomājas. Šo gan, Ciprese, neuztver personiski, tas tā vispārīgi.

Lūgt piedošanu man ir vieglāk kā piedot... Lūgt varu, ja apzinos, ka esmu kādam pāri nodarījusi... bet piedot, ja man kāds ir pāri nodarījis tā pa nopietnam... tas ir ne tik viegli... vārdos piedot varu... bet no visas sirds ne tik viegli...
Piedot par ko manuprāt maznozīmīgu, to gan varu ar smaidu un no sirds...