Sakāmvārdus apspēlēt nav ne vainas, arī izrautus no konteksta. Man patīk. Ja tieši šis konkrētais domu grauds, tad to īsti nesaprotu, te izklausās, ka tiešām cilvēks ir izpīpējis kaut ko no kādas savas reālas dzīves situācijas. Pārāk daudz terminu kopā. Uzvarētājs - zaudētājs... tātad cīņa. Cilvēciski, laikam jau. Piedošana pavisam cita opera man šķiet. Kopā - savārstīti.

Man te drīzāk prasās - KO uzvarēt un KO piedot... varbūt pat KAM piedot... tad tai frāzei ir jēga, bet bez nekā, bez situācijas mazākā apraksta, tikai tukša frāze... bet pielāgojama sev..

Es saprotu tā: uzvarēt var katrs (cilvēks), piedot- retais (svētais, dievišķais)! Piedod būtiskas lietas aizmirstot, bez atriebības ir daudz grūtāk kā gūt uzvaru!

Man arī šis sakāmais liekas pareizs. Katrs grib uzvarēt , vismaz to slikto sevī , ja nē tad apkārtējos. Te ir divu veidu cilvēki. Bet piedot... austerei taisnība.

Re, kāds man sakāmvārds: "Kad man piemetas iesnas, visi domā, ka esmu sašņaucies. Cik liel nozīme imidžam." Beigbeders.

zinu kādas ir cilvēciskās izjūtas/sajūtas ,kādas ir dievišķās -nezinu ,tāpēc nemācēšu skaidrību ieviest

Njāaaaa... pašam sevi gratulēt dievos... tik par to ka piedevis... tipa piedevis... man smagas aizdomas, ka tad ne ta piedevis, nekā... tik kuražējas.

josich

Kādēļ tikai Homo erectus? Vai gan Homo habilis nav līdzīgā situācijā? Tāl āk jau..Homo sapiens..
Ko tad šim darīt?:)))
Manuprāt, šī frāze nav pat iedziļināšanās vērta... Tas it tikai kāda cilvēka personīgais domu graudiņš. Jāsaka, ka nav slikts!!!!!!

Iespējams.
Tik mēģināju pafilosopēt par to- a sanāca,kas sanāca

Visi šie it kā modernie veidi/formas/izteikas/filozofijas, kas pjedestalizē piedošanu, sen mazcerīgi apnikuši: varbūt labāk necūkoties pašiem, tad no citme/apkārtējiem nebūs piedošana jāubago, izspiest jāmēģina, jāreketē?

Piedalīties jebkāda veida sacensībās... vai ar mērķi uzvarēt vai sevi parādīt, sev ko pierādīt, vai pašizteikties. Tas laikam katra paša ziņā. Un laikam jau cilvēcigas ir šādas sacensības, ja jau cilvēki to ir izdomājuši, ne jau kāds citplanētietis.Pozitīvais, lai piedalītos jebkāda veida sacensībās - ir sevi tam jāgatavo - jātrenējas, jāmācās utt.
Citādi ir, ja cilvēks tiek ierauts kaut kādā virpulī pret paša gribu un viņam nezinot, bez vēlmes uzvarēt, nezinot, kāpēc vispār jācīnās un ar ko jācīnās... tādās situācijās ir vienkārši muļķigi viņam pārmest uzvaru vai zaudējumu. Vai beidzot saprotot situāciju, iziešanu no spēles. Un vai galu galā tas ir cilvēcīgi???
Un par piedošanu... Domāju, ka ir lietas, ko cilvēks ļoti viegli var viens otram piedot.Bērni rotaļājoties viens otru sabukņī... apgriežas un ir draugi atkal. Bet ir lietas, kas tomēr būtu atstājamas Dieva ziņā... kuru dēļ es varu turpināt ar cilvēku kontaktēties, ja nepieciešams, bet ar tādu ļoti mīļu prātu nesatiktos nekad. Izslēdzu tos cilvēku loka, ar kuriem gribas satikties labprāt. Un nedomāju, ka tā ir atriebība. Drīzāk varbūt pašaizsardzība, vēlēšanās pēc iespējas saņemt mazāku negatīvo enerģiju, kādu jūtu plūstam no tādiem cilvēkiem.:)
Cits jautājums ir piedošana ģimenē... tas jau sarežģītāk. Ir lietas, kas nav cilvēkam sodāmas.Tās jaatstāj atkal lemšanai Citam. Es, piemēram, varu tikai norobežoties ... un tikai.:)

mariins laikam vispār neguļ
... ar sacūkotajām attiecībām reizumis ir tā -tu cilvēks rīkojies tikai kā sirds ,audzināšana ,apstākļi liek ,bet kādam tas šķiet pārpasaulīgs pārkāpums un rezultātā "sacūkotas" attiecības
laikam jārīkojās būtu tā,lai pašam labi un citiem no tā vismazākais ļaunums ,un tomēr-visiem labs nebūsi
reizēm pateikt vārdiņu -atvaino -nemaz nav grūti

Anita. Piemērs no manas dzīves. Domāju, ka centos strādāt no sirds. Veselības dēļ aizgāju no darba, pēc tam pateica - visi ir atviegloti, ka tu aizgāji, ka tevis vairs nav tajā vietā, ir vieglāk strādāt bez tevis... Vai Tu labprāt satiktos ar tiem cilvēkiem vēl? Kāda te var būt " audzināšana" ... Var būt tikai attiecības _ neiešu par tuvu, labāk tālāk un vēl labāk prom no acīm pavisam.
Ja iespļauts, tajā dvēseles stūrītī, kas bija gandrīz vai svēts...
Par sevi domājot, man nav problēmu lūgt piedošanu, ja jūtu, ka esmu kļūdījusies...
Bet ar attiecībām ir tāpat, kā ar to lāpīto, līmēto lietu... Var jau salīmēt, bet nekad vairs tā neskanēs saskandinot.
Tās ir tikai manas personīgās izjūtas... un katram jau tās ir savādākas.
Kopējais - visi esam cilvēki, un atsķirīgais - katrs tomēr savādāks. Un katrs cenšas iekļauties kopkorī kā prot un kā viņam tas ir pieņemami.

Ciprese, bet kādēļ tad iespļauts??? Ja cilvēki tiešām tā jutās, tā domāja un atklāti pateica. Vai tad viņem lišķēt, melot un izlikties vajadzēja? Vai tad nejuti pati to agrāk??? Tad varbūt jāmeklē problēma sevī, ne akārtējos?

Nez nez... ja man tā gadītos kā cipresei... es arī uz to pusi kāju nespertu... reizēm vnk apstākļi tā sagadās... manā dzīvē ir bijusi viena līdzīga situācija... tikai drusku citādi definējama..

Jā, es arī domāju, ka ja man kāds pateiktu to, ko Cipresei, es vispirms sāktu domāt, ko ES esmu darījusi nepareizi, ja jau reiz cilvēki ir jutušies slikti manā klātbūtnē. Ja to teiktu viens, nu tad vēl tā, visiem jau nevar patikt, bet ja visi, tad būtu vērts aizdomāties.

Kāju jau var nespert. Var uzturēties citos ļaudīs. Kuriem ar Tevi ir patīkami un Tev ar viņiem tāpat. Kuriem pieņemams tavs raksturs un kuriem interesanti kopā.

Darba kolektīvā ju nevar vienmēr tā izvēlēties- kurš ar kuru un kurš bez kura. Nereti pārējiem kādu vienu un viņa kaprīzes un īpatnības gadiem jāpacieš. Tad nu šis- Cipreses aprakstītais, manuprāt ir visveiksmīgākais risinājums priekš visiem.

dažreiz nepareizi var izdarīt nezinot vietējos noteikumus, tas gan vairāk īstermiņā, iekļaujoties kādā kolektīvā un līdz galam neizprotot visas nianses... man sanāca tā, vnk tā notika...

loti interesanti uzrakstits,bet manas domas ir ka uzvaret var piedodot, bet tas ir loti gruti.

Maz esmu redzējis tos grēkotājus, kurus piedošana būtu padarījusi labākus... Iespējams, varbūt pat nevienu.