kad pašam paliek nelabi no apēstā:))

muguras pagriešana -tā ir izvairīšanās no konflikta... der kādam laikam... bet pats konflikts jau no tā nekur nepazūd... tas atkal uzpeld citā reizē un pat var gadīties ,ka ar lielāku spēku... nav jau gatavas receptes... domāju,ka labs variants ir apsēsties un mierīgā,neformālā’gaisotnē visu izrunāt,bet paliek jautājums,kā piedabūt to otru apsēsties

... neformālā gaisotnē -skan divdomīgi

oli,es te vairāk domāju tieši tos konfliktus,kas ir darbā sieviešu kolektīvā,kā kādreiz izteicās viens psihoterapeits ir tāda diagnoze-<<sieviešu kolektīva sindroms>> var jau neiespringt,kā tagad saka ... bet ,ja tas pazemina darba kvalitāti utt... nu ir tas jārisina tomēr

neformālā... nu divatā pie kafijas ar piešprici

tieši to jau es biju domājusi:)

100% taisnība var būt tikai tajos jautājumos, kur arguments nav tavi uzskati, bet "melns uz balta rakstīts", piemēram, autobusu saraksts, reizrēķina un Mendeļejeva tabula, cenu zīmes veikalā u.tml. Tad tu paņem to papīru un parādi - un strīds beidzas.

tad jau manā gadījumā varētu būt <<amata apraksts>>,bet arī tas varbūt dažādi traktējams... jo tur jau netiek iekļauts cilvēciskais faktors...

<<cilvēciskais faktors>>... nu ,piem.,notiek kaut kas ārkārtējs,bet tajā amata aprakstā tas nav fiksēts un viss atkarīgs tikai no tavas labās gribas ... tu vari arī to nedarīt,pagriezt muguru un iet,jo tavs darbalaiks ir beidzies...

Pildspalva no rokas pēc darba laika beigām izkrīt tikai tiem, kuri ir kandidāti uz VNA gaiteņiem:)

1xtraks
Patiešām nabadziņš...
lupatiņa, ne vīrietis!!!!!!!!
Slēdz laukā katru, kurš nemurrā:))))))

Nu gan..lupata:)

den, nu ko tu satraucies, nav ne pirmā ne pēdējā reize, te patiešām nav jēga kaut ko pierādīt

atceros pirms gadiem desmit,strīdu.strīda jēga bija vārdā.Koroč,suņa suga... druška saka Rokfellers... es pretī-tā ne-rotveilers... un ši ne pa kam,ietiepīgi apgalvo,ka taisnība ir viņai,jo(ieklausieties)tā esot teicis viņas vīrs... un ja jau vīrs tā saka,tātad-simtpunktīga taisnība... nu nevarēju meiteni pārliecināt,kaut gan es zināju-toč un toč,ka taisnība ta manā kabatā... ek,tagad sasmieties,bet toreiz gandrīzz pa nopietnam sanīdāmies.jo,es atļāvos apšaubīt vīra autoritāti...

šodien mājup braucot, žurnālā izlasīju šitādus vārdus-necitēšu precīzi, bet es ar tā domāju... ka svarīgi ir nerunāt pretī un neizteikt viedokli, ja tev to neprasa... to, es darbā baigi izjūtu... tālāk-vari runāt līdz, bet dari savu... kāds saka , ka brūns ir sarkans-tad atbildi, jā diezgan sarkans... bet, to laikam, patiešām , apjēdzam ar gadiem... un, ne visi

Varētu, Olitiņ, Tev arī piekrist...

jā,dari savu... man viena kolēģe teica<<ar gadiem uzaug tās <<bruņas>>

olit,ne visi un ne vienmēr,jo cilvēks laikam tomēr ir tendēts visur iespraukties ar savu viedokli un savu uzskatu... grūti ir sevi iebremzēt un laikus paklusēt.nav neiespējami,bet ir baigi grūti neizkliegt savu taisnību...

desperados,vēl ir tāda tendence,ka tie mūžīgie klusētāji cenšas izbīdīt kādu runas vīru sev priekšā,lai paši izvairītos no lodēm

arī tiesa,tie pelēkie... visa pamats un visa bīdītāji...